Pārdomas pie baltā galdauta
Ir 4. maija priekšvakars, Neatkarības svētki, bet manī vārās netaisnības velniņš. 1996. gadā bijusī Valmieras rajona padome piešķīra man politiski represētās personas statusu, tajā pašā laikā tika dibināta Valmieras Politiski represēto biedrība, kurā gan es no pirmsākumiem vēl nebiju iesaistījusies. 2000. gadu sākumā biedrības dibinātāja Daina Krēpause centās apvienot visus apkārtējo pagastu politiski represētos biedrus, uzrunāja, palīdzēja daudziem jau veciem cilvēkiem. No tā laika esam palikuši tikai kādi 5 — 6 dalībnieki, lai gan tajā laikā apkārtnes pagastos bija daudz vairāk represēto nekā pašlaik.
Nu jau visā Latvijā zem šī statusa redzam nedaudz vairāk par 13 tūkstošiem, un šis skaits strauji sarūk. Kad es iesāku darboties biedrībā, telpas dome bija ierādījusi tagadējā «Tintes» bāra 2. stāvā. Tāpat kā tagad tikāmies 20 — 30 cilvēku reizi mēnesī. Visus mūs apvienoja doma, ka beidzot tiksim kaut nedaudz atzīti, nesamīti dubļos.
Bet tagad ir citi laiki, esam kļuvuši stipri bagātāki, gan pilsēta ir strauji augusi, gan paši esam kļuvuši lepnāki. Nu mūsu telpas atrodas pilsētas pirts skaistās guļbūves ēkas 2. stāvā. Arī mēs esam tie, kuri toreiz piedalījāmies Latvijas Tautas frontes dibināšanā, stāvējām Baltijas ceļā un uz barikādēm, un tad mums neviens neprasīja apliecību, kur esam deklarējušies, bet gan jutām cits cita plecu. Bet tagad….
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv