Par dzīvi nežēlojamies
Lūcijas dzimtā puse ir Ēdole. Tētis kara laikā pazudis, mamma abas māsas audzināja viena un jau no agras bērnības radināja pie darba. Lūcija vasaras brīvlaikos gāja ganos, lai dabūtu brīvpusdienas. Pēc Alsungas vidusskolas Lūcija vēlējusies studēt Rīgā, bet, tā kā vienīgā pelnītāja bija mamma, nolēmusi kopā ar draudzeni doties uz Valmieru, lai iegūtu audējas specialitāti un strādātu stikla šķiedras rūpnīcā.
Kopmītnes dzīvē iejusties sākumā bijis grūti: kādi piecdesmit jaunie speciālisti dzīvojuši vienā lielā istabā, tikai pēc vairākiem gadiem ierādīta mazāka istabiņa. Jaunajām speciālistēm prakse un darbs bija austuvē, brīvajā laikā —balles Vecpuišu parkā, stadionā. Cehā veidojās jauniešu deju kolektīvs, kurā, protams, arī Lūcija: ļoti paticis organizēt, rosīties, viņa piedalījusies gandrīz visos rūpnīcas pasākumos un ekskursijās.
Austuvē par meistara palīgu tajā pašā maiņā pēc dienesta un Priekuļu tehnikuma strādāja īstens Valmieras puika Jānis. Sākās viņu draudzība, kas pārauga skaistā mīlestībā. Ciemošanās, kopīgi pasākumi, balles, teātra izrādes, un tā nemanot paskrēja divi gadi. Lūcija šo mirkli atceras vēl šodien: “Kopmītnes istabiņā bijām divi vien. Jānis mani uzrunāja – vai tu gribētu ar mani būt kopā visu dzīvi? Es atbildēju: ja būsi tikpat labs, kāds esi, tad – jā, dzīvosim kopā.” 1967. gada 24. jūnijā dzimtsarakstu nodaļā reģistrēta laulība, kāzas svinēja Jāņa vecvecāku celtajā Beverīnas ielas mājā, kurā Arnīši dzīvo vēl šodien. Otrajā dienā pēc kāzām Jānim bija jāpiedalās futbola sacensībās, un visi kāzu viesi devās uz stadionu, lai justu līdzi.
PĒC PIECDESMIT. Zelta pāru godināšanā. Ivitas Muskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv