Stāšos partijā! Bet kurā?

Tikai tas rūgtums par Latviju traucē. Bērni izaugs un negribēs te palikt, jo līdz pilngadībai jau vēl mazāk būs ko Latvijā darīt. Nu, labi, es savus izskološu, aizlaidīšu uz ārzemēm, varbūt ne visus, ja paveiksies. Bet ko es varu darīt, lai mazinātu šo stulbo sajūtu un, kad man būs 60, es nepārmestu sev, ka neko lietas labā jau pats nedarīju? Tikai lasīju ziņas, šārēju rakstus un gudri izteicu viedokli bez īpašas ietekmes uz reālo procesu.

Tad nu kādu laiku es dažādos dīvainos veidos mēģinu tuvoties šiem procesiem. Man, protams, ir kaut kāds skatījums uz lietām, kaut kādas idejas, kā es redzu darbības lauku, lai mēs dzīvotu labāk un vidējais latvietis te varētu izdzīvot. Tā nu es kā skolots cilvēks izveidoju prezentāciju par savu skatījumu uz nodokļu politiku, ēnu ekonomiku utt. un pieteicos sākumā pie ekonomikas ministra Ašeradena. Tas bija pagājušā gada otrajā pusē, kad tikāmies un es prezentēju savu ideju par nodokļu politikas pārmaiņām. Man tiešām ir visai liela un raiba pieredze, lai saprastu reālo dzīvi un to, kur rodas vai nerodas nodokļu nauda. Nu, ko lai saka? Mana iekšējā sajūta bija dīvaina. Labi parunājāmies, drusku pastrīdējāmies, 3x man atgādināja, ka esot tāds krimināllikums, un šķīrāmies kā draugi.

Tad pieteicos pie finanšu ministres Reiznieces-Ozolas. Šis nu bija pilnīgs aplauziens. Ministrijas lapā rakstīts, ka tiek organizētas tikšanās ar ministri pēc tautas pieprasījuma, tikai jāraksta oficiāls pieteikums un tēma, par kuru grib runāt (pie Ašeradena neko tādu nedarīju, visu sarunājām pa telefonu un FB). Tad nu uzrakstīju iesniegumu un gaidīju, kad tad varēs tikties. Atbildi saņēmu pa pastu, tajā bija teikts, ka ministre ar mani netiksies, bet es varot tikties ar «ēnu ekonomikas apkarotājiem». Diemžēl tas man izklausījās tā, it kā es taisītos kādu nostučīt un mani aizsūta uz attiecīgo nodaļu. Šo iespēju es atļāvos ignorēt. Tā nu es arī netiku pie ministres un nekad nekādu citu reakciju no Reiznieces-Ozolas neesmu saņēmis, kaut arī rakstīju viņai dažādos kanālos.

Tā nu sēdēju un domāju — vai tiešām man jāstājas kādā partijā? Un kura tad būtu ar tādiem cilvēkiem un līderiem, kas man liktos jēdzīgi un simpātiski? Es taču esmu gatavs ziedot savu laiku, lai darītu ko labu un brīvprātīgi darbotos mūsu Latvijas labā. Skaidrs, ka vecās partijas es pat neapskatu, bet ko tad es varu zināt par jaunajām? Mani interesē tikai viena galvenā joma valstī, bez kuras mūsu te paliek aizvien mazāk, un tā ir ekonomika, nodokļu politika. Diemžēl jaunās partijas savās mājaslapās un citos avotos neko par mani interesējošām nostādnēm neraksta. Visiem tikai vispārīgas frāzes, tādas pašas kā vecajām partijām. Tā nu tā izpēte tāda emocionāla sanāca. Tad ko? «Par», «Jaunā konservatīvo partija», «Latvijas attīstībai», «Progresīvie», «Kam pieder valsts», ko vēl pie jaunajām ieskaitītu? Ar katru tās sajūtas savas, bet es pieņēmu lēmumu: lai arī neizskatās ideāli, reizēm sevi pasniedz pārlieku kareivīgi un par ekonomiku nebilst ne vārda, tad nu draudzēšos ar Bordānu un Strīķi. Partija uz mega demokrātiskiem principiem, grib iztikt tikai no biedru naudām, kareivīgi noskaņoti un nu jau kādu laiku pastrādājuši.

Konservatīvo lapā ir iespēja pieteikties kļūšanai par biedru, ko es arī izdarīju. Pagāja vairākas dienas, kad ar mani sazinājās un uzaicināja tikties ar uzņemšanas komisiju. Tas, protams, likās drusku pārspīlēti, bet nu ok. Ierados Vecrīgas birojā, kur valdīja jauka gaisotne, pie galda sēdēja laipna kundze, kura pat manus jociņus saprata. Iegāju telpā, kur darbojās uzņemšanas komisija četru cilvēku sastāvā, un baudīju sarunas. Drusku jau tomēr jutos kā pratināšanā pie KNAB. Četri cilvēki mani iztaujāja par to, ko daru, kā dzīvoju, kāds ģimenes stāvoklis, kādi uzņēmumi man ir, kā naudu pelnu, kādēļ vispār gribu ko tādu darīt, vai man ir ko slēpt utt. Bija visai jautri, jo es jau no dabas tāds runīgs padevies. Atļāvos arī pakritizēt partijas pārlieku kareivīgo tēlu sociālajos tīklos u.c. sīkumus izteikt par to, kas man nešķiet līdz galam pieņemami.

Gāja laiks, bet nekādas ziņas no Konservatīvā KNABA nesaņēmu, ka valde būtu pieņēmusi lēmumu par manas kandidatūras apstiprināšanu vai noraidīšanu. Bija jau pagājis pilns mēnesis, kopš šo procesu uzsāku, un nekādu ziņu. Tā nu sapratu, ka organizācija vienkārši netiek galā ar saviem elementārākajiem darbiem. Aizrakstīju vēstuli, ka man šāda neziņa ir nepieņemama un, ja jau neesmu pietiekami cienīgs saņemt atbildi, tad labāk šīs attiecības nemaz neuzsākam. Pēc vēstules nosūtīšanas momentā saņēmu zvanu, kur mani informēja, ka pirms vairākām dienām jau esot pieņemts lēmums, tikai neviens par to mani nav informējis. Man kā uzņēmējam tas tiešām nav saprotami. Pat valsts iestādes mūsu laikā spēj atbildēt 30 dienu laikā, bet te sabiedriska organizācija, kas, manuprāt, strādā saspringtā režīmā, pozicionē sevi, ka tā kļūs par skaitliski lielāko partiju valstī, bet nespēj izlemt, ko ņemt savās rindās un ko ne. Es jau saprotu, ka 100% strādā uz brīvprātības principiem, bet tas taču nenozīmē, ka darbu var darīt nekvalitatīvi. Tā nu mēs šķīrāmies ar konservatīvajiem, pat nesākuši draudzēties.

Bet ko tālāk? Kur tad īsti pielikt roku un ar kādiem cilvēkiem?