Bruģis ne vienmēr ir bruģis
Ar betona izstrādājumiem mēdz būt dažādi. Ja savulaik tepat Valmieras centrā pie Karātavu kalniņa skvēra lielajām trepēm pamazām cita pēc citas izkusa lielās betona plātnes, atstājot smilšu putriņā vien pamatīgu aprūsējuša stiepļu režģa karkasu, tad izskaidrojums bija vienkāršs — nu, krievu laikos jau katrs zaga, kā vien mācēja...
Tā arī betona cehā, kur gatavoja šīs smagās plātnes dažādiem laukumiem un arī pamatīgām trepēm, vīri bez lielām emocijām dažu labu javas gatavošanai paredzēto cementa maisiņu gan jau nolika sāņus, lai vēlāk — bez lieku acu klātbūtnes — šo ražošanas optimizācijā radušos sauso atlikumu aiztransportētu ja ne gluži uz privātmājas būvlaukumu, tad uz dāču noteikti: gan jau cements saimniecībā noderēs! Nezinu īsti, kāda ir Valmieras Burkānciema nosaukuma rašanās leģenda, taču kā dzimis cēsnieks pilnīgi noteikti zinu, kāpēc Cēsīs lielo privātmāju mikrorajonu, kas pēckara gados izveidojies pa labi no Valmieras ielas, pilsētā no Vidzemes galvaspilsētas puses iebraucot, mīļi sauc par Zagļu ciemu. Sen par dzīvošanu tajā neviens nekaunas, ja vispār kādreiz kaunējies, — vienkārši nosaukums netieši norāda uz to būvmateriālu ieguves veidu, kādu pilnīgi noteikti izmantoja ne viens vien no privātmāju būvētājiem Cēsīs un ne tikai kaimiņpilsētā pagājušā gadsimta piecdesmitajos, sešdesmitajos un pat septiņdesmitajos gados.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv