Ziņas par manu nāvi izrādījušās pāragras
Tas notika vācu okupācijas laikā 1942. vai 1943. gada vasarā. Uz Rīgu toreiz bez atļaujas varēja braukt no Valmieras diezgan garu ceļu: pa šaursliežu dzelzceļu līdz Puikulei, kur sagaidījām Rūjienas vilcienu (daži pasažieru vagoni un viss vairums tukšu preču vagonu), kurā tad visu nakti kratījāmies uz Rīgu. Bet šie braucieni nelikās netīkami, jo toreiz vēl tautā nebija nospiests veselīgais humors un asprātīgas laikmetiskās dziesmas.
Lai šādā braucienā dotos no Valmieras uz Rīgu, vajadzēja Valmierā izņemt tā saukto atutošanas zīmi, ko izdeva Valmieras apriņķa ārsts. Tā nu gan bija tīra formalitāte, jo nekāda atutošana nenotika, ārsts vienkārši izdeva zīmi, nemaz prasītāju nepētīdams.
Šis pašas atutošanas zīmes dēļ man parasti Valmierā vajadzēja uzkavēties līdz vilciena atiešanai, un šo laiku vienmēr īsināju, apmeklēdams K. Dūņa izdevniecībā Miķeli Vanagu.
Tā arī toreiz... Virsaitis bija ļoti rosīgs. Bieži vien viņam zvanīja pa telefonu un vēlēja laimes. Nevarēju tikai īsti aptvert – kāpēc? Bet tad ieradās kāds no Miķeļa Vanaga draugiem un arī sveicināja ar laimīgu uzcelšanos no mirušajiem.
- Jā, ziņas par manu nāvi izrādījušās pāragras! - virsaitis atbildēja smiedamies.
Kad apsveicējs aizgāja, arī es varēju izdibināt patiesību...
Valmierieši pēc senas tradīcijas Jāņu vakarā dodas līgot uz Zilo kalnu, un Miķelis Vanags reti kad palaida garām izdevību papriecāties tautiskā garā, vēl jo vairāk tādēļ, ka Zilā kalna apkaimē dzīvoja daži Šanas biedri, kuri labprāt uzņēma un pacienāja savu virsaiti. Un jāsaka arī, ka virsaitis nekad nav varējis kārtīgu līgošanu iedomāties bez kārtīgas bairīša un vēl stiprāku dzērienu baudīšanas.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv