Vienu izglābām, un viņš izglāba mūs

Mūsu ģimenē jau trīsarpus gadus dzīvo Tomiņš, kurš arī ir pabijis šādā iestādē no 6 mēnešu vecuma. Pie mums viņš nonāca, kad bija gadu un deviņus mēnešus vecs. Liels bija mans un mana vīra izbrīns, kad redzējām, ka puika knapi prot iet. Trīs soļi, un krita gar zemi, jo, izrādās, — viņiem ir liegtas kustības. Imunitāte bija un joprojām ir katastrofāla — viņš varēja saaukstēties pat siltā vasarā (jo neved ārā), viņš neprata nevienu vārdu — vervelēja savā valodā. Viņš neprata ĒST, jo gandrīz līdz diviem gadiem tika barots ar zīdaiņu putrām! Tomiņš rija veselus kumosus — iebāza banānu līdz kaklam, nokoda un nesakostu norija. Tāpat ar jebkuru citu ēdienu. Kad paņēmām viņu klēpī, viņš histēriski sāka raudāt... Un tā trakā šūpošanās, tiklīdz viņam radās stress.

Mūsu Tomiņš tika pie ģimenes — mammas, tēta un vecākās māsas. Kad aizbraucām pakaļ, mums vēl pārmeta, kāpēc neesam paņēmuši viņam drēbes! Lai gan mums nekas tāds iepriekš netika teikts. Sākums mums nebija viegls, bet tas nav viegls, arī ja piedzimst savs bērns. Papīru kārtošana bija ilga — gandrīz pusotrs gads. Taču es neuzskatu, ka tas ir nepareizi — tas liek tev apdomāt, vai tiešām esi gatavs šādam solim, jo darbs ir pamatīgs ne tikai ar ģimenē ienākošo bērnu, bet arī ar sevi. Esmu dzirdējusi ne vienu vien gadījumu, ka pēc pusgada bērnu atdod atpakaļ, jo nav saderības ģimenē. Tad šis bērns kļūst par preci, ko kā veikalā var atdot atpakaļ. Un kas notiek ar šī bērna psihi pēc tam?

Kas ir mainījies pa šo laiku? Toms joprojām mācās ēst — tiklīdz mamma un tētis neredz, ēdienu viņš joprojām negrib košļāt. Attīstībā viņš bērnunamā pavadīto laiku ir zaudējis, un bērnudārzā saku, lai neprasa no viņa to, ko no citiem vienaudžiem. Mums ir runas problēmas — logopēds teica, ka viņam pārāk ilgi dota pudele, līdz ar to ir žokļa defekti un nevar izrunāt precīzi visas skaņas. Par laimi, tas ir labojams. Imunitāte joprojām pieklibo, bet šūpošanās un nesavaldība stresa situācijās ir palikusi.

Taču visvairāk esmu mainījusies es pati. Kā? Noskatoties raidījumu, mani pārņēma dusmas un niknums. Kā tā var? Taču drīz vien atausa atmiņā teiciens, ka apkārtējā pasaule ir mūsu pašu spogulis. Un, pirms nosodu darbiniekus, kas tur strādā, es sev pajautāju: un kā bija ar tevi pašu? Vai es sākumā Tomiņu mīlēju? NĒ!!! Toreiz šķita, ka jā. Bet šodien varu teikt, ka tā bija līdzjūtība, kā tas ir 70% sabiedrības, skatoties uz šiem bērniem. Un līdzjūtība mūsu sabiedrībai arī ir daudz. Diemžēl ir kādi 30% sabiedrības (pat inteliģentas personas — ārsti), no kā esmu dzirdējusi: «Kāpēc jūs viņu vispār paņēmāt? Ko no viņa var gaidīt!» Kad aizvedām Tomu uz kādu no iepriekšējiem bērnudārziem, auklīte nopūtās: «Nu, bāc! Atkal viņš...» Par laimi, to dzirdēja mans vīrs, un Tomu mēs nekavējoties izņēmām no dārziņa. Daļa sabiedrības uzliek zīmogu šiem bērniem: «Bērnunama bērni ir ar problēmām. Nebūtu viņš tāds, neviens no viņa neatteiktos.»

Toms ir viens no maniem un vīra lielākajiem SKOLOTĀJIEM — viņš mums iemācīja MĪLĒT. Mīlēt, negaidot pateicību. Mīlēt, negaidot, ka viņš darīs tā, kā mēs esam iecerējuši. Mīlēt arī tad, ja viņš iesit mūsu pašu bērnam. Jo, galu galā, arī mans bērns sit pat savos 8 gados. Mīlēt viņu tādu, kāds ir viņš pats, nevis salīdzināt ar citiem vai saviem bērniem. Un, jā, pacietība, — tā, izrādās, ir problēma ne tikai bērniem. Arī to Toms mums māca.

Es neesmu redzējusi tik dabisku un dzīvespriecīgu bērnu kā Toms. Mums visiem ir pasaules uzliktie rāmīši, no kuriem grūti izkāpt. Bet no viņa tagad staro dzīvesprieks, vienkāršība un mīlestība pret Pasauli un Visumu.

Paldies raidījumam par ieskatu, kas notiek tur aiz sienām. Jo tie nav tikai tur strādājošie personāli. Tas, ko redzējām, bija daļa mūsu pašu sabiedrības. Un varbūt arī daļiņa mūsu pašu, ja parakājas dziļāk savā dvēselē.

Un paldies mūsu Tomiņam — ne viņš mums ir pateicību parādā, bet mēs viņam. Viņš pasauli parādīja pavisam citādu.