Dievs, valsts un vēsture
Cicerons esot sacījis, ka nezināt, kas noticis pirms tavas dzimšanas, nozīmē uz visiem laikiem palikt bērnam. Kīlas Universitātes vēstures pasniedzējs Džons Brigss saka, ka, tāpat kā atmiņas zudums atsevišķam cilvēkam ir psihisks defekts, kas liek meklēt mediķu palīdzību, tā arī jebkura sabiedrība, kurai trūkst sociālas atmiņas, ir slima. Iespējams, arī man šajā vietā ir jālūdz piedošana, jo arī es nevaru spīdēt ar izcilām vēstures zināšanām, tomēr esmu gatavs mācīties. Nav kauns lietas nezināt, bet kauns ir nevēlēties tās uzzināt.
Novembris ir valsts svētku mēnesis. Vēl dažas dienas, un mēs svinēsim Lāčplēša dienu. Ko šodien mums nozīmē brīvības cīņas un kritušie brīvības cīnītāji? Ja esam godīgi, tad daudziem šodien tas neizsaka gandrīz neko. Es lasīju kādu pirms dažiem gadiem veiktu aptauju, kas liecina, ka tikai 34% jauniešu zināja pateikt, kas tad ir Lāčplēša diena un ko mēs šajā datumā svinam. Domāju, ka aptaujas rezultāti runā paši par sevi un neprasa komentārus. Ir skaidrs, ka mūsu zināšanas ir vājas un mēs neinteresējamies par mūsu, paši savas valsts vēsturi. Labākajā gadījumā viss, ko daži zina, ir pāris zīmīgi datumi kalendārā, kas iezīmēti sarkanā krāsā un liek priecāties par tuvojošos brīvdienu. Diemžēl jāsaka, kamēr mēs vien nezināsim savas valsts vēsturi, mēs nevarēsim runāt arī par patriotismu jeb mīlestību uz valsti, kas tieši šodien būtu tik ļoti nepieciešama. Piekritīsiet, ka mīlēt var tikai to, kas tev ir ļoti dārgs. Bet cik dārga ir mums mūsu Dzimtene?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv