Ej tak pa gaisu!
Tomēr šoreiz manas pārdomas nevis par lidošanu virsrakstā piedāvātajā veidā, ko man 26. oktobra rītā pie redakcijas durvīm piedāvāja pirms mirkļa uzrunāta kruzuļaina dāma jau cienījamos gados, bet gan par brišanu. Un tie galīgi nav dubļi tēva pagalmā, kurus mīcīt varbūt kādam pat varētu būt svēta lieta! Mans sāpju kliedziens šoreiz par patoloģiski slinku visu gadagājumu garāmgājēju izmīņāto zālienu Beātes un Andreja Upīša ielas krustojumā tieši Liesmas redakcijas ēkas logu priekšā, kur ikdienā daļa steidzīgo nevis kārtīgi iet pa trotuāru, kas pat speciāli gājēju labad ielas krustojumā ar loku nobruģēts, bet gan slāj pāri zaļajai zonai, tādā veidā savā dzīves ceļā varbūt kādus desmit metrus ieekonomējot...
Iespējams, pirmsākums šai mežacūku (jo ziloņi Latvijā savvaļā nevazājas!) takai bija tajā neilgajā laika posmā, kad šo trotuāra gabalu ielu krustā uz abām pusēm remontēja, vecā asfalta seguma vietā ieklājot bruģi. Kāda runa — pa ielas braucamo daļu taču tad neiesi, tāpēc taciņa vasarā pāri zālienam arī ieminās. Bet pēc tam, kad viss jau bija tīrs un glīts ērtai iešanai pa bruģēto gājēju celiņu, kur šajā posmā pat no velosipēdistiem nav jābaidās?
Pagaidu risinājumam izrādījās milzu spēks — pēc trotuāra remonta pāri zālienam turpina iet i jauni, i veci, i līki, i taisni, i greznās štātēs tērpušies, i trenūzenes apvilkušie, i gumijniekos, i augstpapēžu apavos... Savu laiku — dažas sekundes — un savā mūžā kājām noejamo resursu taupīdami.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv