Situācijas kļūst sarežģītas tikai galvās

Kura ir jūsu mīļākā vieta Valmierā? Kāpēc?

Valmiera man ir kļuvusi ļoti mīļa. Man patīk ūdeņi, un Gaujas krasti ir izstaigāti gar abām pusēm. Ja meklēju vietu, kur padomāt, un ir tā retā reize, kad ir brīvs brīdis, tad labprāt aizeju līdz krācītēm. Vienalga, kāds gadalaiks, tās man patīk. Tur ir kustība, ūdens, plašums, ainaviskais skaistums. Arī studentus mācību pastaigās vedu uz Gaujas krastiem un klusākām vietām — uz Abula pusi, Sajūtu parku. Ļoti skaists skats uz Gauju paveras arī no mūsu pašu bibliotēkas Cēsu ielā.

Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?

Valmierai, protams, ir savs — Valmieras gars. Te ir skaista daba. Valmiera, man šķiet, ir inteliģenta pilsēta, te inteliģence ar dabu tā skaisti saspēlējas — tas noteikti rada pievienoto vērtību. Valmierā cilvēki ir ar plašu skatījumu, atvērti dažādām inovācijām. Pilsēta attīstās un ir kustībā, un es domāju, ka tas ir svarīgi. Esmu ar Valmieru saistīta jau no 1999. gada, un tā ir ļoti mainījusies, ceru, ka arī turpinās mainīties! Kustībā un attīstībā ir nākotne un spēks.

Kā nonācāt Vidzemes Augstskolā?

Vēlējos studēt tūrismu, iedomājos, ka tad varētu daudz ceļot un kļūt par viesnīcas vadītāju. Bija divi varianti, kur to darīt — Rīgā vai Valmierā. Uzzināju, ka Valmierā ir jauna, inovatīva augstskola, jauna tūrisma programma, un tā arī izlēmu iestāties ViA. Konkursā ieguvu studiju vietu un sāku studēt. Profesionāli ļoti vērtīga bija tā laika moduļu sistēma, kad studiju laikā varēja padziļināti apgūt vairākas jomas — tā es mācījos gan biznesu, gan psiholoģiju un komunikāciju, gan tūrismu. Paralēli Latvijas Universitātē studēju finanses. Biju plānojusi kādas studijas pārtraukt, tomēr beigās absolvēju abas. Tas bija ļoti intensīvs posms manā dzīvē, jo studiju laikā piedzima arī manas abas meitas. Kad jau biju absolvējusi augstskolu, audzināju bērnus, kādu dienu saņēmu e-pastu ar jautājumu, vai mani vēl interesē pasniedzējas darbs. Bija atbrīvojies studiju kursa «Cilvēkresursu vadība» pasniedzēja amats, tāpēc vaicāja: vai man ir pietiekami zināšanu un kvalifikācijas, lai šo kursu pasniegtu?

Mani vienmēr ir interesējis cilvēks, viņa iekšējā pasaule, motivācija, rīcība, dažādība. Laika gaitā profesionāli esmu centusies to izzināt caur dažādu jomu paradigmām — studiju sākumā no psiholoģijas, tūrisma, tirgvedības, organizāciju vadības, personāla vadības, tagad esmu nonākusi pie cilvēka vispusīgas attīstības, kvalitatīva dzīvesveida un garīgās līdzgaitniecības perspektīvas. Tāpēc noteikti nebija nejauši, ka sāku darbu augstskolā tieši ar šo kursu — tas manī ir raisījis arvien lielāku zinātkāri par cilvēku un virzījis tālāk padziļinātās profesionālajās studijās Šveicē un Lielbritānijā. Vidzemes Augstskolā sāku strādāt, vēl studējot maģistrantūrā 2004. gadā. Pirmajā gadā man bija fantastisks kurss, kas atbalstīja, bija saprotoši. Es biju kautrīga meitene un auditorijas priekšā baidījos uzstāties, tagad viss ir mainījies un varu brīvi strādāt praktiski ar jebkuru auditoriju.

Sāku vadīt tūrisma programmu, pēc tam vienu laiku biju arī dekāne. Vidzemes Augstskolā man patika un patīk brīvā atmosfēra, radošā un starptautiskā vide. Man ir bijusi milzīga uzticēšanās gan studiju laikā, gan arī strādājot. Šeit tu vari īstenot inovatīvas idejas — ja tev ir ideja un tu par to dedz, vari iet un darīt. Tā nav visās augstskolās un akadēmiskajā vidē, bet man tas ir ļoti svarīgi. Domāju, es nonācu Vidzemes Augstskolā tāpēc, ka manā dzīvē bija jāsatiek visi, kurus esmu satikusi — studiju biedrus, kolēģus, studentus. Paskatoties uz man tuvo cilvēku loku — gan privāto, gan profesionālo, redzu: daudzi ir ienākuši manā dzīvē caur Vidzemes Augstskolu.

Kam darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?

Cilvēkiem un augstas kvalitātes rezultātam, attiecību, kontaktu veidošanai, komunikācijai ar cilvēkiem, informācijai — svaigai, svarīgai, nozīmīgai. Nesvarīgo informāciju bez žēlastības šķiroju prom. Ļoti svarīgi pievērst uzmanību tam, lai pietiktu spēka, tāpēc diezgan daudz un mērķtiecīgi ar to darbojos, jo man ir ārkārtīgi intensīva, interesanta un piesātināta darba ikdiena. Vērtējot savu rīcību un organizācijas ietekmi, es cenšos saskatīt lielo bildi un saprast, kas notiks tālāk.

Vai jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās?

Situācijas kļūst sarežģītas mūsu galvās. Tās parasti rodas no populārākajām mentālajām kļūdām — Artūrs Frīmens un Roza de Volfa runā par vairākām: visu vai neko, perfekcionisms, vispārināšana, apzīmogošana, dramatizēšana, minimizēšana, salīdzināšana, nekritiska attieksme pret kritiku, selektīva uztvere, pozitīvo faktu diskvalifikācija, domu lasīšana, personalizācija, nākotnes pareģošana, sindroms «vajag», emocionālā argumentācija. Katrs varam atpazīt kādas no tām, vai ne?

Kopumā katru izaicinājumu, ar ko sastopos, es uztveru kā uzdevumu, ar kuru labāk vai sliktāk tieku galā. Man šķiet, man noteikti palīdz pārliecība, ka ne jau es te kaut ko daru šai dzīvē, bet caur mani var notikt lietas. Ne vienmēr saprotu, kāpēc lietas notiek tā, bet pieņemu, ka es neredzu visu lielo bildi un tieši tā tām jānotiek. Situācijās, kurās nepieciešams vairāk gudrības, es izmantoju visas savas prasmes, un mans spēks ir garīgā pieredze un prakse un tuvākie cilvēki, klusums, daba, īpaši jūra.

Ir izpētīts, ka mūsdienu vadītājam ir svarīgas trīs kompetences — spēja pieņemt komplicētus lēmumus, spēja sevi pasargāt no liekās informācijas traucējumiem un spēja saglabāt augstu enerģijas līmeni, jo visu laiku ir milzīga darba intensitāte. Svarīgi ir negaidīt krīzi, bet ikdienā ieviest un praktizēt aktivitātes, lai cilvēks būtu laimīgs un stiprs — gan garīgi, gan fiziski. Laime ir prasme. Jau vairākus gadus mērķtiecīgi savā ikdienā esmu ieviesusi aktivitātes visiem četriem cilvēka aspektiem — prātam, fiziskajam ķermenim, garam un darbam ar emocijām un ievainojošu pieredzi. Studentiem stāstu, ka tie ir kā četri auto riteņi — ja tie labi piepumpēti, tad auto var vest jebko — karjeru, vaļaspriekus, ģimeni un visu citu, ko sirds vēlas. Bet, ja kāds no riteņiem nebūs kārtībā, ātrāk vai vēlāk būs problēmas, cilvēks nejutīsies labi, nevarēs sasniegt mērķus un dzīvot kvalitatīvi. Varam tās saukt par četrām mūsdienu cilvēkam vienlīdz svarīgām inteliģencēm — mentālā, fiziskā, emocionālā un garīgā.

No ikdienas nodarbēm spēkam un harmonijai man patīk joga, gari pārgājieni un pastaigas, peldēšana, ciguns, veselīgs uzturs. Profesionālajā jomā iznāk daudz darba ar prātu — to arī trenēju ne tikai intelektuāli, bet arī meditācijā. Vairākas reizes gadā piedalos garākos klusuma retrītos. Man ir aktīva garīgā dzīve. Apmeklēju dievkalpojumus. Labprāt ceļoju — tas paver plašāku skatu, rada svaigas idejas, iedvesmu un neaizmirstamas atmiņas.

Kas jūs iedvesmo un motivē?

Daba, klusums, jūra un noteikti cilvēki, ar kuriem ir dvēseles komunikācija, nevis tāda virspusēja, bet tāda, kas spēj tevi ievest dziļās sarunās. Ja tam vēl piemīt radošā ķīmija, tad rodas interesantas idejas, kas mani iedvesmo. Tad es varu daudz aizrautīgi strādāt, lai ideja attīstītos, mainītos un īstenotos. Iedvesmo arī komanda, kurā, darot kopā, rodas sinerģija. Protams, arī mīloši cilvēki — tādi, kas dara vairāk, nekā prasa pienākums, tādi, kas ir mīloši savā vietā un vidē, un viss, ko viņi dara, tiek darīts ar mīlestību.

Jūsu šībrīža lielākā aktualitāte?

Kļūt par mīlošāku cilvēku, kas aizvien vairāk spēj pieņemt dažādību, ieraudzīt cilvēka kodolu, arī aiz svešādā un nesaprotamā. Es domāju, ka tas ir nebeidzams ceļš. Izmantot pēc iespējas kvalitatīvāk savu laiku, savu dzīvi. Veltīt laiku saviem mīļajiem.

Kāda ir Valmieras garša?

Valmierā ir izsmalcināta garša, te ir augstas raudzes restorāni ar interesantu ēdienu piedāvājumu, kas saskan ar reģionālajām un sezonālajām aktualitātēm. Tajā pašā laikā parādās arī pasaules kulinārijas tendences, kurām sekoju līdzi. Katra ēstuve ir ar raksturu un ar noskaņu. Tāpēc man Valmiera asociējas ar ēdiena smalkumu un daudzveidību. Nevaru nepieminēt — mēbeļu kombināta ēdnīca ir absolūti autentiska vieta, kurā nobaudīt gardākos padomju laika desertus.

PIE GAUJAS. Inese Ebele.