Izprast sevi
No dažiem Vecrīgas suvenīru veikalu skatlogiem, gluži kā svētie no ikonostasa, uz garāmgājējiem noraugās skaistas lellītes. Cilvēks ir mazliet līdzīgs tradicionālajām krievu rotaļu lellēm — matrjoškām, kur izdobtā koka lellē var ievietot tieši tādu pašu lelli, tikai mazāku, savukārt mazākajā var ielikt vēl mazāku. Tā arī mēs, cilvēki, esam miesa, dvēsele un gars. Miesa — ārējais veidols, telts, kurā mājo dvēsele un gars. Ar šo vārdu ir vismazāk neskaidrību. Miesai vajag maizi, ūdeni un kustības. Taču jau mazliet dziļāk miesā mājojošā dvēsele ir noslēpums. Kas ir dvēsele? Vai tā ir tas pats, kas gars? Ne gluži. Tas, ko mēdzam dēvēt par dvēseli, nereti tiek apzīmēts ar vārdu sirds. Dvēsele — mūsos esošais apgabals, kurā uzkrājas pieredze. Tur mājo gudrība un saprāts, emocijas un jūtas. Taču dvēsele nav cilvēka dziļākais centrs. Visdziļākajās esības dzīlēs rosās gars. Tas ir kodols, kurā noenkurota mūsu dvēsele un izraisa tajā kustību. Baznīciskā vidē tiek jautāts: «Kāds gars tevi vada? Kāds gars kustina tavu dvēseli un miesu?»
Garu tāpat kā garīgumu ir daudz un dažādi. Kādu vada skaudības un naida gars, citu neiecietības un dusmu, nemiera un bailības gars u.c. Taču tas var būt arī Dieva Gars. Mīlestības, miera un patiesības Gars. Kamēr dažu dvēseli šīs pasaules gars ved svētdienas rītā pienest upurus uz tirdzniecības centru altāriem, tikmēr citu dvēseli Dieva Gars ir ievedis meklēt mierinājumu baznīcas solos un lūgšanā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv