Valstī jāattīsta sociālā uzņēmējdarbība

Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors  IMANTS LIPSKIS:

«Sociālā uzņēmējdarbība ir samērā jauna un vēl ne tik labi pazīstama. Pirmā izpratne par sociālo uzņēmējdarbību kā īpašu sociālo problēmu risināšanas metodi radās pagājušā gadsimta 80. gadu beigās Itālijā, kad sabiedrībai bija jāmeklē risinājumi neparasti liela bezdarba problēmai. Šobrīd sociālie uzņēmumi rada darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti, drukā grāmatas un iestudē teātri, kā arī piedāvā iespējas no atkarībām sirgstošiem jauniešiem iegūt profesiju vai papildināt zināšanas. Vienkāršāk sakot, sociālā uzņēmējdarbība ļauj risināt sociālās problēmas ar biznesa instrumentiem — uzņēmums ražo preces vai sniedz pakalpojumus kā tradicionālajā uzņēmējdarbībā, tikai ar mērķi risināt sociālo problēmu, nevis ar mērķi gūt finansiālu labumu uzņēmuma īpašniekiem.

Kāda tad ir sociālo uzņēmumu tiesiskā prakse Latvijā? Sociālās uzņēmējdarbības veicēji patlaban vai nu reģistrējas komersanta statusā, ko regulē Komerclikums, vai, ja naudas plūsmas apjoms nav lielāks, nekā to regulē Biedrību un nodibinājumu likums, — nevalstiskas organizācijas (NVO) statusā. Lai gan Latvijā pastāv abas šīs jau minētās juridiskās formas, tomēr neviena no tām nav piemērota ilgtspējīgas sociālās uzņēmējdarbības vides attīstībai. Jo, veicot sociālo uzņēmējdarbību kā NVO, komercdarbība nevar būt pamatdarbība, bet, esot komersanta statusā, nav īsti definēts, kā tas ir, kad peļņa jāiegulda statūtos noteiktā sociālā mērķa sasniegšanā. Tāpat  esošais tiesiskais regulējums neatrunā kritērijus un kārtību, kādā tiek iegūts sociālā uzņēmuma statuss, kā arī nav noteikta institucionālā atbildība un paredzēti valsts vai pašvaldību atbalsta mehānismi.