Ir interesanti dzīvot
No malas skatoties – jauni, laimīgi, dzīvespriecīgi. Vai viņi tā arī jūtas, var pat nejautāt, — Valmieras muzeja vēsturnieki LIENE un ALBERTS ROKPEĻŅI tādi vienkārši ir.
Runājamies pēc gadu mijas muzeja istabā, kur mākslinieciskā nekārtībā starp citām bildēm var manīt arī bīskapa Alberta un Kārļa Ulmaņa vaibstus. Nebūtu problēmu arī Ļeņinu pielikt, — tā Alberts, acīmredzot paužot, ka vēsture ir viss un viss kļūst par vēsturi.
Ārijas Romanovskas foto
Saknes. No kurienes nākat?
A.: Bērnība Skaņkalnes pagastā, mācījos Mazsalacā, vidusskolu beidzu Valmierā. Tēvs 80. gadu beigās bija starp pirmajiem Breša zemniekiem. Man ir tipiska lauku bērna pieredze — paaudze, kam tuvu trīsdesmit, lauku lietas zina. Toreiz bija sajūta, ka lauki ir pilni ar darbīgiem cilvēkiem. Tagad kā vēsturnieks zinu, ka tas bija grūts, stresains laiks, tomēr bērnība jau parasti šķiet romantiska. Vēlāk, kad gadījās braukt gar pamestām, pussabrukušām mājām laukos un dzirdēt daudzus skumjus stāstus, manī radās prieks un lepnums par tēvu: 30 gadus viņš spējis saglabāt fizisku un psihoemocionālu spēku, lai saimniecību noturētu. Pirmajiem Breša zemniekiem faktiski bija visgrūtāk, vēlākie bija sagatavotāki, izglītotāki, mērķtiecīgāki. Jūtu apbrīnu un cieņu, cenšos saimniecībā sezonāli palīdzēt, cik iespējams.
Savukārt māte ir rīdziniece, kas ieprecējās Mazsalacā. Viņas pasaules uztvere, domāšana pāri robežām un ilgā pieredze bibliotēkas vadībā ļāva mums, trim bērniem, sapņot un piepildīt savas vēlmes, darīt, ko gribam.
L.: Māte no Dundagas, tēvs cēsnieks. Arī man bērnības vasaras pagāja laukos, jo vecāki bija ļoti aizņemti: tēvs vadīja naftas bāzi, māte — Valmieras modes ateljē, vēlāk šūšanas firmu. Uzaugu starp visādām dzīvām radībām, sākot no govīm un beidzot ar pērļu vistiņām un tītaru, kurš mani aizstāvēja no ļaunā gaiļa... Abas ar māsu ravējām garās burkānu vagas, gājām ganos. Agri sāku lasīt, drīz vien ķēros pie biezām grāmatām. Man bija dienasgrāmata: parasta burtnīca, kurās tētis uzdeva, kas jāapgūst latviešu valodas, matemātikas un sporta stundām... atceros obligātos piecus apļus ap Rubenes skolu.
Manās bērnības atmiņās Valmierā ir futbola mači ar puikām pie 4. vidusskolas, pastaigas Pauku priedēs, zilie baloni tai dienā, kad gāza Ļeņina pieminekli, Baltijas ceļš, barikāžu laika un augusta puča atskaņas.
Abi mācījāties vienā —Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā. Interese par vēsturi nāca no ģimenes, skolas, grāmatām? Mērķtiecīgs ceļš uz to vai nejaušība?
L.: Manam tēvam bija savdabīga pieredze: bijis dienestā armijā Tālajos Austrumos, pie pašas Ķīnas robežas, viņš daudz par to stāstīja un vispār interesējās par politikas un vēstures lietām. Tā vairāk vēsture, īpaši Livonijas laiks, mani uzrunāja 7. klasē. Mani uzskatīja par drusku jocīgu, bet Indriķa hronika likās bezgala interesanta un visvairāk — bīskapa Alberta personība. Vēl līdz šim mani saista viduslaiki. Mērķtiecīgi vai citādi, bet sāku apzināties, ka mana dzīve būs saistīta ar vēsturi, kultūru vai valodām, kas jau bērnībā patika.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv