Vietējo garšu pavēlnieks
Viņš ir saldenieks, kurš bērnību vadījis dziļos mežos Cīravas pusē, skolojies Saldū un Rīgā. Šodien Vīru lietās DZINTARS KRISTOVSKIS startē nevis kā diplomēts tehniskais tulks ar RTU diplomu, bet gan kā Valmiermuižas klēts galvenais pavārs. Sācis ar vienkāršu darbu kebabnīcā, vēlāk paralēli strādājot par pavāra palīgu kādā Rīgas restorānā, tad bijis pavārs Anglijā un Norvēģijā. Pēc četru gadu darba Valmiermuižas alus vēstniecībā Rīgā pērnā gada nogalē pārcēlies uz dzīvi Valmierā. Dzintars ir īpašs pavārs, jo cenšas celt galdā ēdienus no vietējiem, sezonāliem produktiem, katram zinot arī stāstu, kas šķīvī, no kurienes nācis un kā kopā likts.
Vai piekrīti, ka pavārs — tā tomēr ir vīru lieta? Un tā laikam nav saistīta ar fizisku piepūli virtuvē vien... Vai zini pasaulē kādu augstas klases pavāri sievieti?
Sākšu no jautājuma beigām. Zinu. Taču viņu ir diezgan maz. Jo virtuve prasa daudz gan fiziski, gan garīgi. Tā varbūt neliekas, bet virtuve ir tāds mehānisms, kas ļoti līdzīgs armijai. Tur ir hierarhijas, tā viss sakārtots, tur ir kārtība un ļoti daudz fiziskā. Ja dienā 16 stundas jānostāv kājās... Plus vēl smaga garīgā puse, jo tev jātiek galā ar ļoti daudzām lietām: ar savu ego, ar personībām virtuvē. Viņi visi jāsaliedē, lai tev neviens neiemet ar karoti pa pieri vai neiziet ārā — tad tu esi dimbā! Tev ir jātiek galā ar viesiem, kuri ne vienmēr saprot, ko viņi grib. Tātad ir arī emocionāla bagāža tam visam virsū... Un tā fiziskā — tu atrodies karstumā, stāvi kājās. Jā, tam visam ir struktūra, ļoti konkrēti noteikumi, mums ir arī savi iekšējie noteikumi, tad vēl noteikumi, ko mums uzliek valsts un ko dienesti.
Veči pie plīts. Vai starp viņiem pasaulē tev ir kāds elks?
Jā, man ir līdzīgi domājoši cilvēki. Piemēram, Magnuss Nilsens Zviedrijā. Viņu ir daudz!
Vai atceries pirmo reizi, kad, jau būdams pavārs, atbildīgi kaut ko gatavoji pats? Kas tas bija un kā tas garšoja?
Jā, atceros. Laikam pavārs toreiz bija izgājis, un man kā pavāra palīgam bija, šķiet, uzdevums kaut kādu cūkgaļas karbonādi ar kauliņu izņemt no krāsns un uzlikt uz šķīvja... Atceros, ka tā bija pirmā reize, kad apdedzināju roku. Biju tā sanervozējies, ka no 250 grādiem to pannu izņēmu ar pliku roku! Es, protams, uzservēju to šķīvi, aizmetu pannu pa gaisu, aizgāju mājās raudādams. Kopš tās reizes nekad neesmu neko apdedzinājis!
Tavs vizuālais tēls ļauj bez grima tēlot, piemēram, jaunajā latviešu mākslas filmā Nameja gredzens. Vai nepiedāvāja kādu lomu?
Nē. Bet maniem draugiem, kuri izskatās līdzīgi kā es, gan.
DZINTARS KRISTOVSKIS. Reiņa Melioranska foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv