Mana sestdiena

Klāt Zvaigznes diena. Ar ko jums tā saistās?

Ar to īpašo savijumu — kristīgās un tautas tradīcijas. Bērnībā daudz laika pavadīju pie vecmāmiņas Latgalē, un atceros, ka tieši Zvaigznes dienā vajadzēja uzvilkt trīs burtus K, M un B (Kaspars, Melhiors un Baltazars) un krustiņus — ar krītu, kas iepriekš bija svētīts baznīcā, uz dzīvojamo telpu, klēts un kūts durvju aplodām. Aizsardzībai, kā mācīja vecmāmiņa. Stāsts par trim ķēniņiem, trim gudrajiem, kurus zvaigzne ved pie jaunpiedzimušā bērna, skaisti savijas ar latviešu ticējumiem par mājas aizsardzību. Smejos: man kā vēsturniecei... interesanti, ka vēl tagad Latgalē tā dara, krustmāmiņa stāstīja.

Vēl: ir tāds moto caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Varbūt tas ir atgādinājums, lai paceļam acis augšup, palūkojamies uz zvaigznēm?

Kam, jūsuprāt, domāta sestdiena?

Ideāli, ja būtu — atpūtai, tikai atpūtai! Bet tiešām jūtu, ka man sestdienas patīk, nesen arī sapratu, kāpēc: esmu sestdienā dzimusi. Patiktu domāt, ka atpūtai un jaunu iespaidu gūšanai, bet tas ir ļoti individuāli — katram izveidojas savs ritms.

Man liekas, ka viens no burvīgākajiem atpūtas veidiem ir lasīšana, un sestdienas tam labi der, īpaši rudenī un ziemā. No pēdējā laika grāmatām — Māra Bērziņa «Svina garša», Māras Zālītes «Pieci pirksti», gaidu turpinājumu. Un tikko iznākusī «Vidzemnieku uzvārdi» — interesanta!

MĀRA STABROVSKA. Vasarā lavandās. Foto no personiskā arhīva