Vecgada stāsti
Par lasīšanu
«Rimi rindā stāvot, avīžu un žurnālu jūklī pamanu kādu ar Pēteri Kļavu uz vāka (ir vēl daži), kura viedoklis mani uzrunā un liek padomāt. Tad nu pērku un lasu. Atzīšos, ka garus rakstus lasu jau ar zināmām grūtībām. Nav pacietības. Un laikmets mums tāds ātrs, paviršs, prāta darbību noniecina un degradē. Toties internetā viss ietilpst dažos teikumos, klikšķos. Tāda mānīga piederības un vajadzības sajūta.
Palasu, ar ko tauta elpo feisbukā. Testi: kādai slavenībai esi līdzīgs, ko nozīmē tavs vārds, kas ar tevi notiks pēc 10 gadiem, kāpēc tu esi tik labs draugs utt., un atbildes tikai un vienīgi slavinošas.
Nu re, kaut vai feisbuks cilvēku dara laimīgu un apmierinātu. Kam burties cauri gariem avīžrakstiem un kaut ko analizēt? (Internetu darba vajadzībām gan vērtēju tikai pozitīvi!),» raksta kāda jauna sieviete, gada nogalē atbildot uz manu jautājumu «vai tu lasīji...». Aiz viegli ironiskā toņa — mēģinājums pamatot, kāpēc fakts, ka cilvēks lasa vai nelasa avīzes, vairs nav inteliģences, izglītotības vai gudrības rādītājs.
Par ciema padomes priekšsēdētāju
Dāma cienījamā vecumā, padomju gados labu laiku strādājusi par ciema padomes priekšsēdētāju, — sauksim viņu par Edīti.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv