Reiz bija...

Ēriks bija ŠOFERIS no kurpju pazolēm līdz matu galiņiem! Lielāko daļu savas darba dzīves nostūrējis smago mašīnu un autobusu ne tikai pa Latvijas lielceļiem vien, viņš deviņdesmito gadu sākumā no neatkarīgo Latviju pametošajiem krievu armijniekiem iegādājās jaudīgu (un arī gana ēdelīgu!) ZIL-157 markas kravas auto, kura lielākais pluss bija visu triju asu pilnpiedziņa. Ar šo savu monstru Ēriks bija gatavs doties palīgā ķezā nokļuvušiem braucējiem kaut vai nakts laikā! Katrs šāds brauciens viņam pašam bija kā atkal jauns piedzīvojums, pieļauju, ka lāga vīru šādos tehniskās palīdzības izbraucienos nevilināja milzu peļņa, taču vismaz degvielas tēriņu gan no grāvja izvilktajam vai kā citādi palīdzību saņēmušajam vajadzēja prasties Ērikam nosegt.

Te arī viens no interesantākajiem piedzīvojumiem, par kuru Ēriks man savulaik pastāstīja, pierādījumam uzrādot Igaunijas Valsts prezidenta kancelejas vēstuli. Reiz kaut kur pie Rubenes grāvī trāpījusi igauņu fūre, kurai palīgos ieradušies no Valmieras Ēriks ar savu ZIL-157 un vēl autoceltnis, šķiet, no Vidzemes energoceltnieka. Pamatīgi noņēmušies, tomēr izcēluši par abiem igauni no grāvja, taču šoferim neesot bijis līdzi tik daudz naudas, ar ko adekvāti samaksāt palīgiem. Nosolījies visu nokārtot pēc atgriešanās Igaunijā, atstājis firmas telefonu un aizbraucis tālēs zilajās...

NEATLIEKAMĀ TEHNISKĀ PALĪDZĪBA. Tāds savos ziedu laikos izskatījās Ērika lolojums — 104 zirgspēku jaudas pilnpiedziņas ZIL-157. Šo automašīnu dažādās modifikācijās ražoja no 1958. gada līdz 1994. gadam (no 1966. gada modifikācijā ZIL-157KD). Ērika auto bija ražots 1969. gadā, viņš to, pamatīgi apskrūvētu, iegādājās 1992. gadā no Kaugurmuižu pametošās PSRS armijas un divus gadus restaurēja, šim nolūkam piepērkot klāt — galvenokārt kravas kastes dēļ — vēl arī līdzīga auto ZIL-130 vraku. Foto no Ērika Kalniņa arhīva