Tautas labklājības vārdā

Tauta mums ir uzticējusi  uzdevumu attīstīt valsti, un  mums ir jāattaisno tās cerības uz labāku dzīvi. Taču realitāte ir skarba: valsts parāds 25 saimniekošanas gados sasniedzis 10 miljardus eiro, uzņēmumi pamet valsti, jo neredz šeit attīstības iespējas, tauta dzīvo pie nabadzības sliekšņa, un 370 tūkstoši aktīvu un darba spējīgu cilvēku ir bijuši spiesti pamest savu dzimteni. Vai tas ir labākais rādītājs Saeimas līdz šim paveiktajam darbam?

Mēs zinām, kādas summas uzņēmēji maksā par saņemtiem valsts pasūtījumiem. Laikā, kad es veicu aktīvu uzņēmējdarbību, uzņēmēji maksāja 5 — 10% no pasūtījuma vērtības, mūsdienās tie ir 10 — 50% no peļņas, dažs labs piemin misteru 20% no Rīgas. Bankas pelna simtiem miljonu eiro gadā, pateicoties Latvijas iedzīvotāju ieguldījumiem, un tas notiek tāpēc, ka ir likvidētas valsts bankas un netiek atbalstītas krājaizdevu sabiedrības. Un cik pelna maksātnespējas administratori, zvērināti tiesu izpildītāji, kurus esam atbalstījuši ar likumiem? Pastāvošajā situācijā deputātam, kurš atbalsta šīs shēmas, būtu jāsaņem vismaz pusmiljons eiro gadā kā pateicības nauda.

Es apzinos, ka manas aktivitātes ir netīkamas politisko aizkulišu spēlētājiem, zinu, ka esmu traucēklis darboņiem, kas savu turību ceļ uz valsts budžeta rēķina. Vienam otram uzņēmumam, piemēram, Skonto, peļņa uz valsts pasūtījumu rēķina ir līdzvērtīga budžetam, kas tika atvēlēts visu skolotāju gada algas pielikumam. Turklāt darboņiem peļņa no nodokļu maksātāju naudas dod spēku kā marionetes raustīt ne tikai atsevišķus deputātus, bet arī partijas, dažreiz pat medijus.

Tikko bijām skatītāji teātrim, kurā opozīcija iniciēja parlamentāro izmeklēšanas komisiju cīņai pret korupciju un nesaimnieciskumu valsts pārvaldē. Mani personīgi šī iniciatīva nepārliecināja, jo izrāde vairāk bija veltīta medijiem.

Turklāt izrāde ar to vēl nebeidzās. Pozīcijā esošajai partijai, liekot lietā viltīgus politiskos manevrus, izdevās opozīcijas priekšnesumu pārvērst smieklīgā farsā, kā rezultātā tika atrasti divi grēkāži — deputāti Veiko Spolītis un Guntis Kalniņš, kuriem tika lūgts atdot saņemto naudu. Lai  gan, atklāti  sakot, šajā situācijā vainīgi  bija visi zālē esošie.

Latvijā cīņa pret valsts izsaimniekošanu pašlaik vairāk izskatās pēc politisko spēku savstarpējo attiecību kārtošanas. KNAB faktiski piesedz lielo zivju korumpētās darbības, maskējoties ar mazo zivtiņu nejēdzīgu tvarstīšanu, — kā piemēru var minēt nesen izspēlēto melodrāmu ar Jūliju Krūmiņu.

Korupciju Latvijā izdosies apkarot tikai tad, kad mēs nevis smīkņāsim, runājot par zelta tiltiem un stikla kalniem, bet mērķtiecīgi rīkosimies, lai apkarotu korupciju. Ja ASV patiesi mums vēlas palīdzēt, tad lai sniedz palīdzīgu roku, korupcijas apkarošanā iesaistot savus speciālistus. Lai beidz veikt darbības, kas varētu provocēt karu Latvijas teritorijā, bet patiesi atbalsta mūs. Noslēdzam līgumu ar FIB vai CIP, un jau pēc gada  valsts izsaimniekošana lielos apmēros vairs nebūs iespējama. Neticu, ka mēs paši spējam novērst korupciju savās mājās, esam pārāk cieši cits ar citu saistīti. Uz kukuļa pieņemšanu motivējošais zemais atalgojums tiesību sargājošajā sistēmā arī sekmē korupciju.

Mums ir ierosinājumi, kā mainīt valsts pārvaldes sistēmu, lai uzlabotu iedzīvotāju un valstsvīru dzīves līmeni, nevis atsevišķu veiklu darboņu labklājību.

Galvenais — panākt, lai cilvēki Latvijā pelnītu cilvēkcienīgu atalgojumu, jo tas ir  labklājības pamats — gan uzņēmējiem, gan darba ņēmējiem, gan dzimtenei kopumā.

Ir jāefektivizē valsts pārvalde, lai tā būtu motivēta attīstīt tautsaimniecību. Labi attīstīta tautsaimniecība ir galvenais un vienīgais avots valsts funkciju nodrošināšanai.

Mums ir nepieciešama prognozējama valsts izaugsme ilgtermiņā. Valsts budžetam ir jābūt izstrādātam, balstoties uz ilgtermiņa plāniem.

Tomēr atbalstu 2017. gada budžetu un aicinu, neizšķērdējot laiku un enerģiju nevajadzīgām politiskām manipulācijām, jau rīt atrotīt piedurknes darbam, kas cels mūsu tautas un Latvijas labklājību.