Skarba un aizraujoša. Vēsture
Vitāla sieviete ar stipro Māras vārdu. Šķiet, MĀRA GRĀVELE gan pati nes enerģiju, gan spēj dot to citiem. Sibīrijas rūdījums? Iespējams, bet ne mazāk — interese par dzīvi. Dzīvot ir skaisti, viņa saka.
Divas jūsu grāmatas var uzskatīt par retumu. Bet kā tas viss sākās — interese par novadpētniecību, vēsturi?
Neesmu profesionāla vēsturniece, nepavisam. Darba mūžā ir bijusi grāmatvedība, tirdzniecība un šis tas cits. Bet vecmāmiņa mani tā kā pamudināja. Man bija sešpadsmit, kad viņa nomira, un zināju, ka viņa vēlējusi zārkā ielikt arī savu bilžu kolekciju un dokumentus: nevienu jau tas vairs neinteresēšot. Tās bija pirmās bēres manā mūžā. Protams, relikvijas palika zārkā, man nebija drosmes tās ņemt. Tomēr interese par veciem laikiem palika, vēlāk gribējās izpētīt savas dzimtas vēsturi. Kā sāku, tā saslimu... Kad beidzot bija vairāk laika, caurām dienām sēdēju Slokas ielas arhīvā divas, trīs reizes nedēļā. Tas ir tik interesanti — jo vairāk tu atrodi, jo vairāk gribas!
Cik dziļi un tālu aizgājāt vienas dzimtas vēsturē?
Man to izpētāmo dzimtu ir vairākas — Bērziņi, Grāveļi, Karlsoni, Lejiņi, un var jau iedomāties, cik Bērziņu ir Latvijā... Sāku ar vīra dzimtu, Grāveļiem, un tur pašlaik ir līdz 1624. gadam, bet nekas jau nebeidzas.
Ar savējiem jau nepietika...
2007. gadā mani uzrunāja Jānis Leitis, toreizējais pagastvecis. Viņš zināja, par ko interesējos, un mudināja savākt represēto atmiņas no Valmieras pagasta, gribot apkopot grāmatā, pēc tam vēl ieteica par pagasta mājām — kādas tās bijušas un ir. Sapratu, ka man tas jādara, jo esmu viena no jaunākajiem paaudzē, kas to piedzīvojuši: esmu dzimusi jau Tālajos Austrumos, kur bija izsūtīti mani vecāki.
MĀRA GRĀVELE. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv