Viss mums ir dāvāts Kristū

Kāds cilvēks stindzinoši aukstā Ziemsvētku rītā izgāja, lai pabarotu zvirbuļus un citus putnus, kas sabozušies un izsalkuši meklēja barību zem pagalmā augošā krūmāja. Sviežot sēklu, to izkaisot zemē, visi putni pacēlās savos spārnos un aizlaidās, kur nu kurš, nobijušies, ka uzbrūk ļaunais plēsējs. Cilvēks gribēja palīdzēt šiem mazajiem putniņiem skarbajos apstākļos, bet tie bēga. «Ak, ja vien es būtu putns…» sacīja cilvēks brīdī, kad tālumā atskanēja dievnamu zvani, aicinot visus uz Kristus dzimšanas svētkiem. Vārds tapa miesa. Dievs tapa cilvēks. Viņš nav plēsoņa, kas nāca pasaulē, lai visus izbiedētu. Viņš nav nācis mūs saplosīt, bet glābt. Palīdzēt mums šajā skarbajā pasaulē un pabarot mūsu garu. «Nebīstieties!» sacīja eņģeļi ganiem Betlēmē. Nebīstieties, cilvēki, jo Dievs Kristū nav nācis mūs pazudināt, bet dāvāt savu mieru vislielākā nemiera vidū. Mieru, ko pasaule nevar mums iedot. Viņš nācis, lai mums būtu dzīvība un pārpilnība. Lai visi, kuri ir izsalkuši pēc taisnības un mīlestības, tiktu paēdināti. Kā barība dvēselei Viņš tika guldīts silītē, tā tagad Viņš ir atrodams Baznīcā, kas gan ārēji var līdzināties kūtiņai, esot pavisam necila, tomēr varena savā  būtībā.