Dieva lolotie un stiprinātie

«Zvannieki», audzinot bioloģisko vecāku negribētus bērnus, meklējot viņiem jaunus mīlošus vecākus, pirms vairākiem gadiem paši ir novērtēti ar šo cilvēkmīlestības apbalvojumu. Šogad viņa steidzās, lai sirdssilti sveiktu šī gada balvu ieguvējus. Ar Sandru arī par to, kas notiek Latvijas ģimenēs, valstī, runājām Adventa laikā un pieskārāmies arī tēmai «Latvijas lepnums». Vienojāmies, ka cilvēki, kas saņem šo sabiedrības balvu, ir tie, kuri būtu nevis jāapzeltī, bet jāapber ar dimantiem, jo viņi būtību vērš daudzšķautņainu: liek dāsnajam un pavisam skaudrajam, kas arī un diemžēl saistāms Latvijai, uzpeldēt virspusē. «Latvijas lepnumam izdodas atrast cilvēkus, kam izdevies pārkāpt pāri baiļu zonām, uzņemties vairāk, saprotot, ka neviens cits to neizdarīs: ja tu nepalīdzēsi, neuzņemsies, cilvēks paliks viens, atstumts. Ārzemnieki brauc pie mums un saka: cik brīnišķīgi, jūs varat paust šo personisko iniciatīvu! Eiropā, kur sistēmas tik ļoti sakārtotas, cilvēkiem vairs nav iespēju tā izpausties. Taču viņi jau nezina otru pusi: kāpēc tas viss pie mums tik intensīvi notiek? Latvijas lepnums ik gadu pacilā, bet tas nenoslēpj arī to duļķi, kas rodama blakus. Katrs šis cilvēks, kurš saņem novērtējumu, atzinību, — uzrāda ne tikai balto pasauli, kurā dzīvojam, kā mēs dzīvojam, bet atklāj brīžus, vietas un laiku, kad valsts neatļauti ir pagājusi saviem cilvēkiem garām.