Ko gribēja pateikt Anna Žīgure?
«Latvijas Avīzē» 8.10.2015. Anna Žīgure raksta: «Ir jāapzinās, ka bēgļu jautājuma adekvāts risinājums liecinās par valsts briedumu. Mūsu līdzšinējās diskusijas rāda absolūtu apjukumu visos līmeņos. (...) Dižo kašķi, kas risinās mūsu sabiedrībā, dēvē par diskusiju, bet tā nav diskusija — vismaz ne tajā nozīmē, kā to saprot izglītotas tautas.»
Autore latviešiem pārmet gara tumsību, bet arī pati līdz pat raksta beigām nekādu apgaismības stariņu nenozibina. Viena vienīga kaunināšana, bet, kādam tad jābūt adekvātajam risinājumam, tā arī nepasaka. «Latvija nevar pacelties spārnos un pievienoties, teiksim, Ziemeļkorejai, kur valda miers un stingra kārtība, kur neiemaldās tikpat kā neviens ārzemnieks.» Skan mazliet nekaunīgi, mazliet aizvainojoši, bet, ko nevar, to nevar. Taču ar ko «Islāma valsts» labāka? Tajā nevalda ne miers, ne stingra kārtība.Autore kaunina latviešus par bailēm no svešiniekiem, kurus tie vēl nemaz nav redzējuši. Taču mums ir vēsturiskā pieredze. Gan Eiropa, gan pasaule mums ir sniegusi rūgtas mācības, kuras neņemt vērā būtu bezatbildīgi pret mūsu valsti un tautu, pret mūsu cerībām izdzīvot. Pusgadsimtu ilgās padomju okupācijas un rusifikācijas politikas sekas nav novērstas vēl šodien, un Eiropa nebūt nav izrādījusi līdzjūtību un solidaritāti to novēršanā. Tāpēc nebūtu jābrīnās par «absolūtu apjukumu visos līmeņos», kad atkal draud kaut kas līdzīgs, varbūt vēl briesmīgāks.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv