Dzīvesprieks — vērtība sevis mīlēšanai

Izvēle būt laimīgamKaiva Pēča (veselības psiholoģe): Ārsts Tomass Vernijs (Thomas Verny) norāda, ka bērna emocijas veidojas jau mammas vēderā un tām ir noteikts bioķīmiskais sastāvs, kas ar hormoniem parādās asins sastāvā. Sajūtot, piemēram, adrenalīnu, asinīm ir viens sastāvs, bet pavisam cits, kad jūtamies laimīgi, atbrīvoti, priecīgi vai gluži pretēji — noskumuši. Ja topošā māmiņa pārāk bieži ir satraukta, noskumusi, izjūt trauksmi u.c., bērns iegūst informāciju, ka tā justies ir normāli. Ja tas ir ierakstīts mūsu pamatstruktūrā, tad arī dzīvē mēs to meklēsim, jo šīs izjūtas šķiet pazīstamas. Šādi bērni ir ar lielāku varbūtību būt trauksmainiem un ar mazāku koncentrēšanās spēju. Turpretim, ja bērns ir pieradis, ka normāli ir justies mierīgi un priecīgi, tad dzīvē viņš meklēs līdzīgus cilvēkus sev apkārt. Stresā saspringst muskuļaudi ne tikai mātei, bet arī mazulim vēderā. Amygdala* uzkrāj informāciju par briesmām, tāpēc bērns piedzimstot uzskata, ka pasaule ir briesmīga un uzbrūkoša. Tomēr labā ziņa ir tā, ka gēnus var ietekmēt (tos nobremzēt vai atraisīt) notikumi dzīves laikā. Ja vien cilvēks nav slims, viņš var izvēlēties būt laimīgs, var izvēlēties, vai fokusēties uz traucējumiem (Kas man neizdodas? Kas man sāp? Neiesaistīšos!) vai uz spēku (Kas man padodas? Kas man patīk? Būt «iekšā»). Smadzenes neatšķir, kas ir realitāte un kas ir iztēle, — iedomājamies kaut ko patīkamu, kas raisa skaistas atmiņas, — domāšana var ietekmēt smadzeņu bioķīmiju. Strādājot ar noteiktu fokusu, var mainīt savu garastāvokli. Mēs pieradinām smadzenes fokusēties uz noteiktu veidu vai situāciju. Patīkamas aktivitātes dara laimīgu! Martins Seligmans (Martin Seligman) saka, optimismu var iemācīt ar pozitīvās intervences metodi: pagātne — labklājība, pieticība un apmierinājums; tagadne — laime, ekstāze un sajūtu prieki; nākotne — optimisms un cerība. Atkarībā no tā, kā es vērtēju pagātni un tagadni, es paredzu nākotni!Ieraudzīt prieku var iemācītiesIeva Rozīte-Ķikse (psiholoģe, ģimenes psihoterapeite apmācībā):Mūsu pirmie saskarsmes partneri rodami ģimenē. No viņiem cilvēkbērns mācās tvert pasauli un izpratni, vai pasaule viņam būs droša vai nedroša. Vecāki ir tie, kas parāda bērnam, kā mīlēt un kā gūt prieku. Es varu priecāties tik daudz, kā man to ir iemācījuši, parādījuši vecāki un ne vairāk, ja dzīves laikā nerodas situācijas un vēlme rast papildu prasmes prieka gūšanai. Vissvarīgākais dzīvē –— saprast, kas man sagādā prieku, lai gūtu jēgpilnu piepildījumu savai dzīvei. Citēšu kinostāstu Prāta spēles: «Dienā, kad Railija nāca pasaulē, radās arī Laime. Milzu ekrānā Laime skatīja pasauli Railijas acīm. Viņa ar interesi vēroja, kā mazulītes vecāki pirmo reizi pārliecās pāri savai meitai, aplūkodami viņu ar patiesu prieku un apbrīnu. Laime vēlējās, lai Railijas dzīve būtu laimīga un lai meitenītei bieži būtu iemesls smaidīt un priecāties.» Vecāki ir tie, kas var to parādīt — kā aizpildīt brīvo laiku, kā plānot laiku un kur var gūt prieku dzīvē. Caur savu pieredzi un tradīcijām — tā veidojot attiecību un uzvedību musturus dzimtā. Laiks, ko pavadām kopā ar savējiem (ģimeni), ir visvērtīgākais. Veidojas ģimenes tradīcijas un paradumi, burvīgas atmiņas un mīlestības mantojums. Pieaugušie ar savu piemēru bērniem parāda prieka ieraudzīšanas un gūšanas prasmi. Tas ir tāpat kā ar grāmatu lasīšanu. Nevar bērnam prasīt, lai viņš lasa, ja mājās bērni neredzēs lasām vecākus. Mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc strādājam, gleznojam, vārām putru, aram zemi, stādām kartupeļus. Priecāsimies par to, ka esam, par to, ka mums ir cilvēki līdzās.