Ārsts. Paaudzēs mantota profesija

MĀRIS SEDLENIEKS: to, ka būšu ārsts, zināju jau bērnībā. Foto no personiskā arhīva

Cik ilgi sevi varat saukt par rīdzinieku?Rīgā dzīvoju kopš studiju sākuma 80. gados. Kur jūs studējāt?Toreizējā Medicīnas institūtā, tagad to pazīst kā Rīgas Stradiņa universitāti, apguvu ķirurga profesiju. Sākumā medicīnu visi studenti apguva kopējā blokā, bet pēc tam sadalījās pa vēlamajām specialitātēm. Tā nu sanāca, ka aizgāju mācīties tieši uz ķirurgiem un kopš 1992. gada arī esmu strādājis šajā profesijā.Lēmums mācīties par ārstu bija sen izplānots vai spontāns?Jāteic, ka tas jau bija izlemts sen un es tur vairs neko nevarēju ietekmēt, jo lielākā daļa manu ģimenes locekļu un radinieku ir saistīti ar medicīnu. Jau pirmajā klasē, kad bija jāraksta sacerējumi par to, kas būšu, kad izaugšu, es minēju, ka vēlos būt ārsts. Tas tika ieaudzināts jau no bērnības…?Jā, tā var teikt. Protams, bez tā vēl arī bija dažādas zīmīgas sakritības, kas ietekmēja manu dzīves ceļu. Lielākā nozīme profesijas izvēlē noteikti bija tam, ka man apkārt, ģimenē, bija ārsti. Uzskatu, ka šajā specialitātē iet strādāt tie cilvēki, kuriem nav nekāda cita talanta. Ja es prastu gleznot, mācītos par gleznotāju, bet tā kā to nemācēju, atlika vien ārsta profesija. Ārstam jābūt talantīgam dažādos virzienos, piemēram, arī komunikācijā ar cilvēkiem…Jā, piekrītu, skatoties no šīs perspektīvas, ārstam jāprot runāt ar pacientiem un būt iejūtīgiem. Bet, kad esi astoņpadsmitgadīgs puisis, kuram jāizvēlas sava nākotnes profesija, nav viegli saprast, vai esi pietiekami piemērots ārsta darbam. Kā norit jūsu ikdiena?Katru dienu strādāju nodaļā, papildus tam mēdzu arī palikt dežūrās pa nakti. Parasti darbs ilgst līdz pēcpusdienai, un pēc tam var paslinkot vai nodarboties ar aktivitātēm savam priekam.