Nekas jau nebeidzas

Ar pilsētu viņam ir senas un nopietnas attiecības: šeit pagājuši viņa puikas gadi, šeit dzīvoja viņa māte, tieši uz Valmieras skatuves viņš 90. gados iestudēja savas pirmās izrādes, atgriezies Latvijā  pēc studijām Ļeņingradā un darba Sanktpēterburgā. Novērtējis Valmieras skatītāju nopietno attieksmi pret mākslu, Mihails Gruzdovs izvēlējās spert nākamo soli, iestudējot gruzīnu rakstnieka, dzejnieka, dramaturga, režisora, skulptora, vienā vārdā sakot — Mākslinieka, Rezo Gabriadzes komēdiju. Lugas virsrakstā ir rindiņa no krievu dzejnieka Afanasija Feta dzejoļa Какая грусть! Конец аллеи, kam latviešu tulkojumā ar autora atļauju dots nosaukums Sudraba gaisma.

Kas jūs tā valdzina šajā lugā?

Ģeniālā gruzīnu režisora un dzejnieka Rezo Gabriadzes luga ir ļoti sarežģīta. Tā iestudēta tikai vienu reizi — pats Rezo to uzveda Pītera Bruka teātrī Parīzē ar Bruka sievu Natašu Parī galvenajā lomā. Vairāk iestudējumu tai nav bijis. Lugas galvenā varone Meri ir aktrise, kas 20 gadus bijusi Sibīrijā. Atgriezusies mājās, Tbilisi, viņa dzīvo kapsētā, un viņas sarunu biedri ir nogalināto cilvēku kapu pieminekļi. Šo cilvēku dvēselēm nav miera, tās joprojām piesaistītas zemei un nevar doties Mūžībā. Katram no viņiem Meri spēlē sievieti, ar kuru šim cilvēkam kaut kas jāpabeidz šīszemes dzīvē, jāsaprot, jāpiedod un jākļūst brīvam, lai dotos prom.

Man tas viss ir ļoti saprotams, jo visa mana bērnība pagāja Valmieras vecajos Vācu kapos pie Rīgas ielas, kas atradās pretim manai skolai. Tur bija skaisti pieminekļi, kad tos novāca, tajā vietā uzcēla kafejnīcu Sports, kuru visi sauca par Mironīti. Tā ka tā izrāde savā ziņā ir veltījums arī manai bērnībai. Un tiem kapiem, kuru vairs nav.

MIHAILS GRUZDOVS. Gata Priednieka-Melnača foto