Rainis un Aspazija manā mūžā. I

Ar gandarījumu atceros Rūjienas vidusskolas literatūras skolotājas — publicisti Martu Putni un dzejnieci (sauktu par otru Aspaziju) Martu Grimmu Ķelpi. Viņu skaidrotās, no galvas iemācītās mūsu dižgaru dzejas rindas sniegušas iedvesmu, saglabājušās atmiņā mūža garumā. Lūk:

Kā savu dzimteni lai tēloju,

Tai augstu kalnu nav, nedz strāvu platu…

/Aspazija/

Tik liels ir naids kā kalns un dziļš kā leja,

Bet tik ir mīla lielāka par naidu,

Kā saule kalnu sedz un leju pilda…

/Rainis/

Pelēkais vanadziņš

Rūjienā tāpat kā daudzās citās pilsētās ir Raiņa un Aspazijas vārdos nosauktas ielas. Pagājušā gadsimta 20. gados radoši darbojās «Raiņa kluba» filiāle, pulcējot uz kultūras pasākumiem rūjieniešus, tostarp manu māti Martu un viņas brāli mūziķi Eduardu Podiņu. Viņi piedalījušies jestrajā čigānu folkloras ansamblī. Kad lielie dzejnieki viesojušies Rūjienā, Martai, kura kā jau svinīgā reizē uzģērbusi pašadīto pelēko štātes svīteri, uzticēts sveikt ciemiņus ar Aspazijas dzejoli:

Es esmu nebēdne meitene,

Kā pelēks vanags mana dvēsele…

Saglabājies nostāsts, ka todien laiks bijis drēgns, arī tikšanās telpas pavēsas. Lai nesaaukstētos, Rainim uz pleciem uzklāta rokdarbnieču austa rūtaina sega. Aizkustināts par viesmīlību, vakara noslēgumā dzejnieks ar smaidu lūdzis no dāvinātajiem ziediem pušķīti pasniegt tam žiperīgajam meitietim — pelēkajam vanadziņam. Martiņa ļoti priecājusies par dievinātā dzejnieka uzmanību, saņemtos ziedus glabājusi piezīmju albumā, kurā ierakstītas zīmīgākās izlasīto dzejoļu rindas. Bet no iesaukas pelēkais vanadziņš viņa vairs netika vaļā. Martiņa tāda arī bija: ar tālu, smeldzīgu sapņu lidojumu; ikdienā vienkārša un pieticīga, bet ik mirkli gatava aizstāvēt, nosargāt mūs — savus četrus vanadzēnus, radinot jau no mazām dienām vēcināt spārnus…

«Raiņa kluba» dalībnieku grupa Rūjienā (XIX gs. 70. gadi). Otrajā rindā (trešā pa labi) mana māte Marta, pēdējā rindā (pirmais pa labi)  mātes brālis mūziķis Eduards Podiņš  (rūjienieša K. Danča foto).