Trīspadsmit gadus bez dzimtenes
Valmierietis ALDONS SERDANTS ir viens no 1949. gada 25. marta represiju lieciniekiem. Viņa atmiņas pierakstījusi Daina Krēpause.
Serdantu ģimeni izsūta 1949. gadā no Alūksnes rajona Annas pagasta Kušķiem. Aldona mammai Annai ir 43 gadi, brālim Aivaram 13, māsām — Idai 9, Elzai 7, Valdai 4.
No Annas pamatskolas 7. klases 18 skolēniem izved trīs: Aldonu, vēl Alvi Lazdiņu un Aidu Danci (prec. Egle). Tēvs Adolfs arestēts 1946. gadā, izciest 10 gadu sodu aizvests uz Krasnojarskas apgabalu, bet skarbos apstākļus neiztur un mirst 1948. gadā.
Māti ar pieciem bērniem aizved uz Parabelas rajonu Tomskas apgabala ziemeļos, kolhoza «Pobeda» Smoļnijas nodaļā. Septiņgadīgā skola ir 5 km tālāk, Belkā. Lai rudenī tajā tiktu, Aldonam jāiztur eksāmens. Ar atzīmi «5» matemātikā un «2» diktātā krievu valodā zēnu tomēr uzņem 6. klasē.
Jau pirmajās dienās Sibīrijā Serdantu bērni sadraudzējas ar vienaudžiem sādžā. Govis, pa ziemu turētas aukstās nojumēs un padzerties dzītas uz upes āliņģi, apaugušas ar biezu vilnu kā aitas. Parastais izslaukums ir 3 — 4 litri piena, tāpēc tās slauc, kad pagadās — reizi vai divas dienā. Vistas ziemā tur istabās, pavasarī pa dienas vidu tās izlaiž pagalmos pakasīties.
Bet daba ir bagāta. Drīz taigas malā parādās lakši, pļavās — spēcīgi savvaļas lociņi. Smoļnijai garām tek taigas upe Sočiga, Aivars iemanās izmakšķerēt līdakas, un gadās arī bagāti lomi. Bērni ar paštaisītiem nazīšiem iegriež un atplēš jaunajiem bērziem tāsis, zem tiem ir ļoti sulīgi un gardi grebzdi. No ciedriem un balteglēm tek sveķi, kas der kā labas košļenes visiem Sibīrijas bērniem.
VIDUSSKOLAS IZLAIDUMĀ. Aldons — ceturtais no kreisās augšējā rindā.
Foto no personiskā arhīva