No Viskonsinas uz dzīvi Madonā

Vineta pirmoreiz uz Ameriku devās 2000. gadā ar mērķi pastrādāt, bet tur  sastapa savu mūža mīlestību – Džastinu. Abi sarakstījās 2004. gada vasarā Amerikā, bet kāzas svinēja 2005. gadā Latvijā – vispirms salaulājās Rīgā Sāpju Dievmātes baznīcā, saviesīgo pasākumu rīkoja pēc latviskajām tradīcijām. Pēc tam pāris kāzas nosvinēja arī Amerikā, bet tur kāzu tradīcijas neesot tik interesantas kā pie mums.

Kad Džastins pirmoreiz atbrauca uz Latviju ciemos pie Vinetas vecākiem Madonā, viņš par Latviju bija neklātienē uzzinājis ļoti daudz. Amerikānis atklāja, ka viņam patīk ģeogrāfija un vēsture, patīk daudz lasīt grāmatas. Arī Džastina onkulim bijušas grāmatas par Latviju, kuras viņš aizņēmies. Tagad uz Madonu atvesta arī daļa Meijeru ģimenes plašās bibliotēkas – ap 2000 grāmatu.

Kā atvaļināts armijnieks Džastins ne tikai daudz lasa, bet arī raksta grāmatas angliski, ko vēlāk var mēģināt tulkot. Patlaban topot novele trīs daļās. Viņu interesē izdzīvošanas māksla, par ko Dž. Meijers vēlas uzrakstīt tādu kā rokasgrāmatu, ko ikdienā katrs varētu ņemt līdzi, dodoties mežā. Tur būšot viss, kas jāzina, lai cilvēks nepazustu nepazīstamā apvidū, ieteikumi, kā pārtikt no dabas veltēm, kā iekurt ugunskuru, sagatavot guļasvietu utt. Grāmatu uzrakstīt esot daudz vieglāk, nekā atrast tai iespiedēju, bet Džastinu tas neaptur.

Viņš saka, ka nekad nevarētu dzīvot lielā pilsētā, bet Madona viņam ļoti patīk. Dabas tuvuma, dārzu un skaisto puķu dēļ, kuru te netrūkst, arī dzīvesveids cilvēkiem ir veselīgs, un pārtikā te daudz lieto visu dabisko, ko paši izaudzē dārzā vai salasa dabā, dzer zāļu tējas. "Latvijā ir daudz mežu, kur aug sēnes, un te ļaudis sēņo un ēd sēnes, pagatavojot tās ļoti dažādos veidos. Amerikā arī aug sēnes, bet tur tās tā nelasa, uzskata, ka tās ir indīgas, vairāk pērk šampinjonus. Pētu Latvijā pieejamās grāmatas par sēnēm, salīdzinu ar grāmatām Amerikā, secinu, vai sēnes ir līdzīgas. Pavasarī, piemēram, Latvijā aug murķeļi, ko daudzi vispār nepazīst un brīnās. Esmu daudz studējis par meža augiem, kurus var ēst, un Latvijā to prot darīt praktiski," pastāsta Džastins. "Dēls paspīdēja skolā – zināja sēņu nosaukumus latviski, jo vecmamma ved sēnēs," piebilst Vineta.

Abiem Meijeriem patīk ceļot. Arī iepriekš, kad reizi gadā uz mēnesi braukuši uz Latviju, apskatījuši šeit daudzas vietas, pabijuši arī Ventspilī, bet vēl daudz interesanta esot jāatklāj. Džastinam patīk doties vairāku dienu izbraucienos dabā, dzīvot teltī. Amerikā viņš kopā gan ar ģimeni, gan ar draugiem to ir darījis regulāri un arī te, Latvijā, cer, ka varēs to turpināt. Pat ziemā viņš ir devies izdzīvošanas braucienos, kad bijis jāpavada dabā aukstākās naktis. Netālu atrodas Teiču dabas rezervāts, Lubāna mitrājs, Gaiziņkalns, Gaujas Nacionālais parks un citas interesantas vietas. Abi atzīst, ka jāpēta tikai maršruti, kurp doties. "Būs interesanti iepazīt šo vidi, meklēt jaunas vietas," Meijeri apņēmīgi saka. Kad braukuši uz Itāliju svinēt 10 gadu kopdzīves jubileju, to darījuši ar papīra karti rokās – bez GPS un mobilā telefona. Interesantākais abiem šādos ceļojumos esot atrast meklēto, gūt iespaidus. Dzīvojot te, ģimenei patīk aizbraukt arī uz laukiem, jo Sīļukalnā dzīvo Vinetas mammas radi, un bērniem tad ir liels prieks apskatīt mājdzīvniekus – cūkas, vistas, govis.

Džastinam patīk ēst gatavošana, un viņš atklāj, ka mīl asākas garšas, tāpēc no ASV atvedis 11 lielas pudeles čili mērces. "Man apnikuši Amerikas ēdieni. Izmēģinu itāļu, meksikāņu ēdienus. Mums Amerikā ir tikai kādi četri vai pieci populāru salātu veidi, bet te, ieejot lielveikalā, saskaitīju vitrīnā ir 36 veidu salātus. Man garšo latviešu ēdieni, taču cenšos pagatavot arī šo to pēc savām receptēm," viņš saka.

"Arī mājās, kur dzīvojām Amerikā, bija paliels pagalms, un vīrs bija galvenais dārznieks – teritoriju apstādīja ar puķēm, mums bija savs tomātu dārziņš,kurā vienmēr bija iestādīts arī kāds asais pipars. Tagad, dzīvojot Madonā, Džastins palīdz piemājas dārzā – ravē, pļauj zāli, novērtē visu, kas izaug dārziņā, ekoloģisko pārtiku. Amerikā mēs uz "Mc Donald" negājām, jo mājās gatavoti burgeri ir daudz garšīgāki. Reti ēdam sviestmaizes, vairāk cenšamies celt galdā dārzeņus. Džastina onkulim agrāk bija restorāns, un tur, kad Džastins bija mazs, varēja daudz ko pamācīties," Vineta pastāsta par ģimenes ēšanas paradumiem.

Kādreiz Vineta, uzsākot dzīvot Amerikā, izjuta, kā ir būt svešiniecei no zemes, ko daudzi nezināja. Taču novērtēja apkārtējo labvēlīgo attieksmi. Viņa meklējusi darba iespējas un izmācījusies par masieri, atvērusi savu praksi un panākusi, ka, viņai aizbraucot, daudzi klienti bijuši patiesi sarūgtināti, ka zaudē tik labu masieri.

Atgriežoties Latvijā, daudz palīdz Vinetas mamma Veronika. "Viņa bija tā, kas man pēc tik ilgas prombūtnes pastāstīja, kur jādodas, kas jādara, lai atvērtu savu masieres privātpraksi. Latvijā īsti nevari saprast, ko drīksti, ko nedrīksti. Amerikā viss bija skaidri un gaiši pateikts. Tur es strādāju savās mājās – bija iekārtots ārstnieciskās masāžas kabinets ar atsevišķu ieeju. Tagad Latvijā viss jāsāk no sākuma. Masāžas kabineta aprīkojumu atvedām līdzi, bet prakses vieta jāiekārto no nulles. Madonā atradām telpas, kuras abi ar vīru šobrīd remontējam, un ceram, ka drīzumā durvis vērs masāžas kabinets," Vineta nākotnē lūkojas cerīgi.

Tagad kā ārzemnieks jūtas Džastins. Taču viņš saka: "No problem! (Nav problēmu! – angļu val.) Manā mazajā pilsētiņā cilvēki viens otru pazina, sveicināja, uzsmaidīja pat svešiniekiem. Tagad, kad Madonā eju pa ielu, eksperimentēju un, satiekot nepazīstamus cilvēkus, droši saku viņiem "Labdien!", bet bieži vien redzu drūmas, nomāktas sejas, sevī ierāvušos ļaudis. Amerikā lielpilsētās arī viens otru nesveicina, bet mazpilsētās cilvēki ir draudzīgāki," pastāsta amerikānis. Džastins pamazām mācās latviešu valodu, kurā patskaņiem ir garumzīmes, kas maina vārdu nozīmi. Reiz sanācis smieglīgi, stāstot, ka bijušas nevis kāzas, bet kazas.

Šovasar Meijeri pamazām sākuši iepazīties ar šejienes cilvēkiem. "Apmeklējam pasākumus, kuru te, Madonā, ir ļoti daudz, Brillionā tik plaša piedāvājuma, kur aiziet brīvajā laikā, nebija," stāsta Džastins.

No Amerikas tradīcijām, ko ģimene noteikti turpinās piekopt arī Latvijā, būs Pateicības dienas svinēšana, kas ir pirms Ziemassvētkiem, trešajā novembra ceturtdienā. "Tad visa ģimene sapulcējas kopā, ceļ galdā bagātīgu maltīti, kur centrā ir tītara cepetis, dzērveņu mērce, zaļo pupiņu sautējums un pīrāgi amerikāņu gaumē – ābolu pīrāgs, ķiršu, kirbju pīrāgs," pastāsta Meijeri.

"Mūsu ģimenē bija sadalīts, kuras svinības kurš rīkos. Onkulim bija uzticēts rīkot Pateicības dienu, mums – Ziemassvētkus, Džastina mammai – Lieldienas. Mēs iepazīstinājām radus Amerikā arī ar latviešu virtuvi, kur cieņā ir pelēkie zirņi, speķa pīrāgi, arī rasols, kotletes, karbonādes u.c." piebilst Džastins.

NOVĒLĒJUMS LATVIJAI

"Novēlu, lai mazāk būtu birokrātijas, lai cilvēkiem būtu vieglāk nostāties uz kājām, atrast savu vietu un darbu, lai jauniešiem nebūtu jābrauc prom uz ārzemēm strādāt. Saglabāt savu kultūru un tradīcijas, kas ir senas un tikai latviešiem raksturīgas. Latvija ir jauna valsts, bet, kā spriež Amerikā, te piesaista viss senais, tās tradīcijas, kādu nav citām valstīm," saka Džastins.

ĒDIENS

Amerikas virtuvē viss ir sajaucies. Nacionālas varētu būt biezās pankūkas. Tām vajadzīgas 2 olas, 1 tējkarote cepamā pulvera, 1 ēdamkarote vaniļas pulvera, 2 ēdamkarotes brūnā cukura, 30 g margarīna, šķipsniņa sāls, 250 g miltu un 300 ml piena. Visu samaisa, cep pannā gaiši brūnas no abām pusēm.

Meijeru ģimene pamazītiņām iedzīvojas Madonā, un Amerikā dzimušie bērni pamazām apgūst latviešu valodu. Agra Veckalniņa foto