No saulainas bērnības skarbā jaunībā. I
Maz Valmierā būs vidējās un vecākās paaudzes cilvēku, kas nebūtu vismaz dzirdējuši skolotāja Egona Tālivalža Ziediņa (1926 — 2018) vārdu. Gandrīz visu mūžu viņš dzīvoja un strādāja Valmierā. Dziļas inteliģences cilvēka un pedagoga atmiņu fragmentos varam ieraudzīt mūsu pilsētu pagājušā gadsimta 30. gados un vēlāk.
Valmiera, kuras vairs nav
Es piedzimu 1926. gada 18. maijā pulksten piecos no rīta. Šajā stundā vēl joprojām lec saule, varbūt tāpēc mans mūžs pamatā ir bijis saulains ar tikai nedaudziem drūmākiem brīžiem, jo arī saulītei reizēm priekšā aizpeld kāds tumšāks mākonis. Bet varbūt man tas tikai tā liekas, kad veiksmīgi nodzīvots garš mūžs.
Tas notika Diakonāta ielā 3 Mārtiņa Kreišmaņa mājas trešajā dzīvoklī, jo speciālas dzemdību nodaļas toreizējā Valmierā laikam nemaz nebija. Šajā dzīvoklī ar lielākiem un mazākiem notikumiem aizritēja mana bērnība un jaunības paši pirmie gadi. Mamma man iedeva vārdu Egons, bet tēvs ar to nebija mierā, jo šim vārdam neesot nekāda tēla, un tāpēc no savas puses nosauca par Tālivaldi – varbūt cerēdams, ka es izveidošos par varenu, valdonīgu vīru. Tomēr gluži tāds es neesmu, lai gan piecdesmit gadus bija jāvalda pār lielāku vai mazāku, paklausīgāku vai palaidnīgāku skolēnu baru. Bet abi šie vārdi tomēr zināmā mērā atspoguļo manu būtību, jo esmu gan internacionāls, gan arī nacionāls, izteikts savas zemes patriots.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv