Nevar savu adīkli paņemt līdzi
ANNA URBĀNE 2002. gadā atnāca studēt uz Valmieru, un aizvien šī ir viņas dzīvesvieta. Samērā nesen viņa izveidojusi savu brendu «Anna Urban knitwear», kurā ir gan adītas jakas, gan cepures, gan šalles. «Liesma» aicināja viņu uz sarunu par un ap adīšanu.
Kā sapratāt, ka tas, ko vēlaties darīt, ir adīt?
Man vienmēr paticis radoši darboties, bet līdz šim tas bija hobija līmenī. Kad ilgu laiku biju nostrādājusi biroja darbu no pulksten 9 līdz 17, sapratu, ka tas nesniedz gandarījumu, un uz kādu brīdi «paņēmu pauzi». Tas, ka gribu adīt, nāca ļoti negaidīti, vienā bezmiega naktī izdomāju, ka gribu mācīties adīt ar adāmmašīnu, no rīta piecēlos, sameklēju kursus, un pirmais solis bija sperts.
Cik ilgi jau ar to nodarbojaties?
Kopš 2018. gada pavasara, kad pabeidzu adīšanas kursus. Tā paša gada rudenī piedalījos savā pirmajā Simjūda gadatirgū Valmierā. Tur gāja tik labi, ka sapratu – tas ir jāturpina. Tikko nosvinēju savai Facebook lapai divu gadu jubileju, un kā dāvana man ir arī tas, ka izdevies sasniegt mazo mērķīti – 1000 sekotāju, kur rindas ar katru dienu aug, un tas ļoti priecē.
Kā notiek pats adīšanas process?
Es adu ar mehānisko adāmmašīnu, un process ļoti atšķiras no tā, kā ir adīt ar rokām. Nevaru savu adīkli paņemt līdzi, man ir darbnīca, kur strādāju. Vispirms tiek noadīts paraugs, pēc kura vēlāk veikti aprēķini nepieciešamā modeļa izstrādei. Reizēm tas var būt laikietilpīgi, atkarībā no piegrieztnes sarežģītības. Tad adījums tiek noadīts, «atpūtināts», iztvaicēts un sašūts kopā. Tad vēl jāievelk diegu gali, jāpiešuj etiķetes, un lieta darīta! Daļa no adījumiem savu īsto dabu parāda tikai pēc mazgāšanas, līdz ar to daļai vēl priekšā arī vannošanās, kas tiek veikta tikai ar rokām.
ANNA URBĀNE ar pašas zīmola cepuri un šalli. Foto no personīgā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv