Neatkarīga un laimīga Latvija
«Politiskais nacionālisms Latvijā ir tikai viena no maskām, aiz kuras slēpjas pretenzijas uz daļu no pīrāga,» tā Imants Kalniņš. «Prieks par svešu tanku izvietojumu savā zemē ir mentalitāte vai lāsts?» jautā Roberts Klimovičs. Šie divi citāti, īsa saruna par gejiem, intervija ar Pēteri Kļavu un pastaiga saulainā dienā noveda mani līdz šim rakstam.
Vai Latvijas valsts var būt neatkarīga? Vai Latvijas iedzīvotāji var būt patiesi laimīgi? Kā es to visu redzu? Latvijas ģeogrāfiskā stāvokļa, skaistās dabas un labo cilvēku dēļ tautas liktenis ir bijis smags. Daudzos karos, okupācijas gados gājuši bojā tūkstošiem radošu, spējīgu, drosmīgu un gaišu cilvēku. Sabrūkot Padomju Savienībai, parādījās neliels pašapziņas pacēlums. Sabiedrība nomierinājās un sāka dzīvot sev. Tomēr vienu varu nomainīja cita. Jau pirms neatkarības atgūšanas Rietumi bija sagatavojuši augsni savas ietekmes stiprināšanai. Latvija kļuva neatkarīga tikai teorētiski. Kapitālisms gāzās iekšā visās dzīves sfērās un apžilbināja ar «viss ir nopērkams». Pēc 25 gadiem esam naudas mazgātava Krievijai, melnstrādnieki Eiropai un politiskie dibenlaižas ASV un Izraēlai. Tie, kuri teiks, ka mums jau vēl ir ražošana, lūkojiet, kam tā pieder. Esam kļuvuši atkarīgi un bailīgi. Esam gatavi kļūt vēl atkarīgāki un noliekties vēl zemāk Rietumu priekšā cerībā, ka sveša armija mūs aizstāvēs. Latvija nav neatkarīga republika, bet gan pazemīga aukliņlelle, kas vicina demokrātijas karodziņu aizvērtām acīm.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv