Nav laika pat paēst!
Ir reizes, kad pati dzīve, amizantas scēniņas no ikdienas, piedāvā žurnālistam tik kolorītus sižetus, ka būtu grēks par tādiem neuzrakstīt. Protams, ar klāt pievienotu subjektīvu morāli. Jo rubrika atbilstoša...
Kādudien pirms pāris nedēļām pusdienoju Valmierā iecienītajā ZET ēdnīcā. Kamēr ieturējos, bija iespēja pavērot pie blakus galdiņa notiekošo. Pasīka auguma jauna sieviete džinsos bija sataisījusies notiesāt otro un desertu. Tas viņai izdevās ar lielām pūlēm, jo blakus šķīvim bija nolikts moderni laizāmais jeb ar pirkstu glāstāmais mobilais tālrunis. Pēc skata kundzīte noteikti nebija no vadošajiem kadriem, visdrīzāk tikai par sevi atbildīga darba ņēmēja kādā ikdienišķā sfērā. Šī piebilde tāpēc, lai uzsvērtu, ka pusdienu laikā nekādi miljonus vērti darījumi no viņas nebija atkarīgi...Tad nu varēju vērot amizantu ainu. Apmēram desmit sekundes kundzīte drudžaini strādāja ar nazi un dakšiņu, paralēli ar vienu aci būdama komunikāciju varā.