Mīlestība rada tikai mīlestību

MĀRIS SARMA: Draudzēm es novēlu katru dievkalpojumu, arī tad, kad svētki būs pagājuši un eglītes iznestas ārā, arvien saredzēt kā brīnumu, kā svētku notikumu, kur Dievs elpo mums blakus. Ja tas zūd, tad zūd viss. Vēlu, lai Kristus ne tikai atnāk, bet arī paliek pie mums. Kristus nodrošina savu atnākšanu, bet no mums ir atkarīga Viņa palikšana.

Cilvēkbērnam piedzimstot, viņš taču nav ne luterānis vai katolis, ne pareizticīgais vai baptists, viņš vēl nezina, vai par savas dzīves satiksmes noteikumiem izvēlēsies Bībeli vai Korānu. Kā un kad jūs nonācāt pie atziņas būt par kristieti?Šī jautājuma saistībā esmu domājis, kā tas ir bijis ar Kristu. Kad Viņš piedzima, Viņš arī nebija ne luterānis, ne katolis, ne pareizticīgais, ne baptists. Tikai patiess Dievs.☺ Par sevi runājot — es reiz vienatnē klīdu pa Vecrīgu un kāvos ar domām par savas dzīves bezmērķību, tukšumu un bezjēdzību. Es domāju, tā bija arī totāla garīgas vientulības un pazaudētības sajūta, tikai toreiz to nemācēju izteikt vārdos. Ejot garām Svētā Jāņa baznīcai, es redzēju, ka tai ir atvērtas ieejas durvis. Iekšā bija tumšs, spēlēja ērģeles. Tas likās tik noslēpumaini vilinoši! Es pagāju garām, bet tad apstājos. Nevarēju vairs ne soli paiet tālāk. Mani burtiski ievilka tumšajās durvīs. Es iegāju baznīcā, atceros, tā bija tukša. Apsēdos un klausījos ērģeles. Tad man burtiski viss izsprāga no sirds laukā. Kad devos ārā, ievēroju sievieti, kas sēdēja atvērtām acīm, pilnām asaru, un skatījās uz altāri. Man bija tāpat. Sapratu, ka stāvu uz sen ilgotas pasaules sliekšņa, ka man to vajag, ja gribu dzīvot. Citu reizi es apstaigāju apkārt baznīcai, izpētīju, kur var atrast mācītāju, kad ir pieņemšanas laiki. Kad sēdēju uzgaidāmajā telpā un gaidīju, kad mani paaicinās pie mācītāja, man likās, ka atrodos citā pasaulē, bet, kad iegāju pie mācītāja Jāņa Liepiņa, likās, ka esmu audiencē ja ne pie paša Dieviņa, tad Viņa vietnieka uz zemes noteikti. 1991. gada 14. decembrī pl. 10 tiku kristīts. Kristībās, kad, nometies ceļos pie altāra, es gaidīju savu kārtu un biju aizvēris acis, es redzēju  man zīmīgu vīziju. Kurā brīdī sapratāt, ka gribat kalpot Dievam, Baznīcai, draudzēm?Tas notika Burtniekos, kad ar laipnu atļauju ilgāku laiku dzīvojos ar vienu savu draugu pie Alda un Daces Kalcenaviem — diviem brīnišķīgiem cilvēkiem, no kuriem vispār var mācīties, ko nozīmē būt par kristieti. Mēs palīdzējām baznīcas un muižas atjaunošanas darbos. Vienu dienu, sēžot uz muižas sliekšņa un skatoties uz baznīcu, es sirdī sadzirdēju skaidru vēstījumu — es gribu, lai tu man kalpo! Es gribu, lai tu nes manu vārdu cilvēkiem! Tas nebija Aldis aiz muguras, goda vārds.☺ Jo vairāk par to domāju, jo vairāk  sajutu, ka mana dzīve savelkas ap šo aicinājumu. LELB mājaslapā teikts, ka mācītāja amatā esat ordinēts 2002. gada 18. decembrī. Kur un kā tas notika? Uz kuru draudzi saņēmāt  pirmo kalpošanas nosūtījumu? Cik draudzēs jau esat kalpojis?Ar šausmām atceros, kā gandrīz nokavēju savu ordinācijas brīdi. Trolejbuss nebrauca tik ātri, kā biju cerējis. Kad aizelsies pēdējā brīdī ievēlos Doma baznīcā, arhibīskaps teica: mēs jau domājām, ka esi pārdomājis. Nodomāju: ak, Dievs! Par mata tiesu Tu mani glāb! Tā es tapu par palīgmācītāju ne paša spēkā, bet no Dieva žēlastības, bet par pilntiesīgu mācītāju tapu, kalpojot Rojas draudzē, adventa laikā, kur arhibīskaps Jānis Vanags man pasniedza amata krustu. Šādā secībā tas notika. Attiecībā uz kalpošanas vietām — oficiāli esmu ticis norīkots kalpot Balgales, Dzirciema, tad Rojas, Kolkas, Kaltenes, Dārtes draudzēs. Vēlāk — Gulbenes, Lejasciema, Velēnas, Jaungulbenes draudzēs, tad Baltezera un Carnikavas draudzēs, visbeidzot šeit — Rūjienas, Mazsalacas, Staiceles draudzēs. Aizvietojot citus mācītājus vai pirms ordinācijas kā evaņģēlists esmu kalpojis ļoti daudzās draudzēs no Kurzemes līdz Balvu pusei. Laikam izklausās diezgan traki, bet tiešām esmu apceļojis dzimto zemi.