Mēs esam
Valmieras teātris 2014. gadu beidza ar pagājušās sezonas labāko un veiksmīgāko mākslinieku sumināšanu, pateicību saviem atbalstītājiem un iestudējumu «Balle būs» — izrādi, kurā apliecinājums latvietībai, vēsturei un pilsoniskajai nostājai ar jauna cilvēka — patriota un izcila mākslinieka Reiņa Suhanova — acīm izrādās vajadzīgs mums pašiem. Kā ilgas, sapratne vai noliegums par to, ko mēs saprotam ar vārdu — Latvija. Cik precīzu vai romantisku mēs to redzam, domājam par to un kādu atbildību pret to jūtam. Un kā galu galā mēs saprotam jēdzienu — atbildība un kopīgā vēsture. Katra personīgā un kopējā. Izrāde ir uzruna mūsu uzticamajiem skatītājiem, kuri vienmēr ir ticējuši, ka uz šiem dēļiem var tapt izrādes, kurās teātris spēj iedvesmot — gan tos, kuriem šajā stāstā ir atdzīvojies teātra gars no 1988. gada «Daugavas» laikiem, gan tiem, kas pirmoreiz piedzīvo vai piedzīvos to, ko nozīmē sadoties rokās kopīgas vēstures, kopīgas nākotnes un sapņu dēļ.
Nākamais gads arī būs saistīts ar mūsu izpratni par dalīšanos Latvijas liktenī — bez pasaules klasikas darbiem, kas turpinās iezīmēt Valmieras teātra ceļu nopietnas dramaturģijas virzienā, te taps mūsu nākamās domas par Latviju un tās cilvēkiem. Par kordiriģenta Jāņa Cimzes kādu dzīves posmu — «Lattia» (Vara Braslas režijā), par Raini un Aspaziju un viņu dzeju — «Sarkanās puķes» un «Vētras sēja» (Reiņa Suhanova režijā), būs Gunāra Priedes laikmeta cilvēki un komentāri par dažādām patiesības izpratnēm — «Smaržo sēnes» (Mārtiņa Eihes režijā) un Annas Brigaderes pasaku tēli pazemes, zemes un debesu cīņā — «Maija un Paija» (Reiņa Suhanova režijā).
Un, protams, starp tiem — mēs paši, jo runāt ar savu tautu par savām saknēm vai tagadni ir visgrūtāk. Katram no mums sava dzimta, tās sāpes un prieki un tas, kas savs — ir visjūtīgākais un vienojošākais. Atliek uzticēties un ieklausīties, analizēt, un varbūt — pieņemt jaunas patiesības.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv