Mazai augstskolai ir sava priekšrocība

Tu jau biji ieguvusi latviešu valodas skolotājas izglītību un strādāji savā profesijā. Kāpēc nolēmi studēt maģistrantūrā?

2013. gada vasarā es pabeidzu bakalaura studijas Latvijas Universitātē un ieguvu latviešu valodas skolotājas izglītību. Pirms tam akadēmisko gadu es pavadīju Krasnojarskā, kur strādāju savā profesijā. Darba gaitā mani ieinteresēja dažādi politiskie aspekti, birokrātiskie rāmji, skolotāja ceļš līdz izglītības iestādei un iesaistīto pušu ekspektācijas, tāpēc šķita, ka Vidzemes Augstskolas studiju programma «Komunikācija un pārvaldība» būs man piemērota. Valmiera man bija iepatikusies jau pirms studijām, un radās vēlme mainīt ierasto vidi. Biju dzirdējusi, ka Vidzemes Augstskola ir maza augstskola, un tā, manuprāt, ir priekšrocība, jo ikvienam studentam ir lielākas izredzes iegūt prakses vietu vai izcīnīt iespēju studēt ārvalstīs. Bakalaura studijās ieceri par studijām ārvalstīs es nepaspēju piepildīt, taču šķita, ka Vidzemes Augstskola varētu būt tās durvis, pa kurām es varu nokļūt citās augstskolās ārpus Latvijas.

Tu izvēlējies studēt jomā, ar kuru nebija saistīta nedz tava iepriekšējā izglītība, nedz darbs. Vai bija kādi nopietni izaicinājumi studiju procesā?

Atceros, ka iestāšanās pārrunās man augstskolas pārstāve teica: «Salmiņa, jūs esat tā, kura no šī visa neko līdz šim nav mācījusies. Jums būs jāstrādā visvairāk!» Varbūt tā arī kādā brīdī bija – akli blandījos. Bija ļoti daudz studiju kursu, kas saistīti ar politikas zinātni un valsts pārvaldību, un, lai gan tas viss man bija kas jauns, noteikti ne lieks.

Izaicinājums bija finanšu ekonomika, kur bija jāpilda matemātikas uzdevumi. Man vienmēr matemātika bijusi mīļa, taču ikdienā to neizmantoju un daudz kas bija aizmirsts. Kopmītnēs radās diskusijas, jo vienam uzdevumu izdevās atrisināt tā, otram – citādi. Izrādījās, ka neviena atbilde nebija pareiza. Kāds padevās, neatrisinājis devās gulēt, piemēram, es, bet vienmēr bija kāds apņēmīgākais, kurš līdz rītam sēdēja un rēķināja tik ilgi, kamēr izrēķināja. Tad arī varēja pastāstīt pārējiem, kā pareizi uzdevumu pildīt, kur bija kļūda.

Izklausās, ka studentu kopības sajūtu kopmītnēs paspēji izbaudīt. Kā ar ballītēm un izklaidēm?

Divi gadi paskrēja ļoti ātri. Bijām grupiņa, kas braukāja uz lekcijām, palika kopmītnēs. Paguvām izbaudīt studentu dzīvi. Bijām uz vienu vai pat divām augstskolas ballēm, bet daudz jau arī maģistrantūrā vairs nevajag. Zini savus mērķus un prioritātes, tāpēc maksimāli izmanto sev doto laiku, un ballītes kļūst sekundāras.

Kā tev izdevās apvienot studijas Valmierā un darbu Rīgā?

Studiju grafiks bija ļoti ērts, jo lekcijas notika piektdienās un sestdienās. Varēju sakārtot savas darba lietas Rīgā un nedēļas beigās braukt uz Valmieru. Es paralēli strādāju Kaņepes kultūras centrā par apkopēju un mācīju latviešu valodu medicīnas studentiem Rīgas Stradiņa universitātē. Man ļoti patika šis darbs, jo studenti, kam mācīju valodu, bieži vien bija mana vecuma, tāpēc es to uztvēru ļoti atbildīgi un centos darīt visu, lai viņiem rastos respekts gan pret mani, gan valodu. Protams, visi grib, lai darbinieki strādā piecas dienas nedēļā, bet šādos gadījumos, manuprāt, darba devējs novērtē vēlmi studēt un izrāda atsaucību.

Minēji vēlmi studēt ārvalstīs. Vai izdevās to piepildīt?

Jā. Pēdējā studiju gadā aizbraucu praksē uz Stokholmas Universitāti. Mans maģistra darbs bija par latviešu un Sibīrijas latviešu attiecībām pēc Padomju Savienības sabrukšanas. Tā kā mans temats bija par Latviju un Krieviju – divām pusēm, man vajadzēja izbraukt no abām valstīm, būt neitrālajā zonā. Es ieguvu intervijas Krasnojarskā, kur iepriekš biju strādājusi, tad devos uz Stokholmu un rakstīju maģistra darbu. Jāsecina, ka tā bija ļoti vērtīga pieredze. Docētāji iesaistījās, uzdeva jautājumus, uzvedināja uz pareizās domas un bija ieinteresēti palīdzēt. Darba rakstīšanas process bija intensīvs, taču tā bija mana labākā pieredze, esot studentam. Es centos paņemt visu, ko studijas man sniedz.

Ko iesāki pēc Vidzemes Augstskolas absolvēšanas?

Pāris gadus es flirtēju ar domu par doktorantūru, bet laikam mani akadēmiskie rādītāji nebija tik spīdoši, arī ambīciju, visticamāk, bija par maz. Līdz galam nespēju definēt tematu, kurā rakt, un tā arī nesaņēmos studēt. Manuprāt, savu akadēmisko minimumu izpildīju un atgriezos arvien vairāk praktiskajā dzīvē un darbos. Iestājos programmā «Iespējamā Misija», jo gribējās uzkurināt savu pedagoģisko pārliecību un pašapziņu. Man vienmēr bija pārdomas, vai esmu mūsdienīga skolotāja, jo klātienē pedagoģiju nebiju studējusi un tādā tradicionālā skolā nebiju strādājusi. «Iespējamās Misijas» ietvaros pavadīju gadu krievu skolā Purvciemā. Ar bērniem sapratos labi, bet jutu, ka turpinu akumulēt esošo izglītības sistēmu, par kuru mēs visi sūdzamies. Jutu, ka man nav «jākačā mana učuka profesionalitāte», un metos jaunos darbos. Piemēram, palīdzēju veidot privāto bērnudārzu, un tas bija ļoti vērtīgs laiks, jo sapratu, ka mazie bērni nav mana stihija. Bija brīdis, kad atkal plānoju doties uz ārzemēm, bet veiksmīgi nonācu skolā, kur strādāju šobrīd – Rīgas Internacionālajā skolā (International School of Riga). Darbojos administrācijā, atbildu par uzņemšanas procesu, mārketingu, sabiedrisko attiecību jautājumiem. Te noder manas maģistrantūrā gūtās zināšanas komunikācijas jomā. Esmu piepildījusi savu mērķi – palikt Latvijā un atrast stabilu darba vietu. Darbs šeit man ir kā saldais ēdiens, jo esmu nonākusi starptautiskā sabiedrībā, esot šeit pat – Latvijā.

Kādi ir tavi plāni nākotnei?

Es labprāt nākotnē studētu kādā maģistru studiju programmā ārzemēs, bet šobrīd es izbaudu dzīvi Latvijā – strādāju brīvprātīgajā darbā, dodos uz laukiem, dejoju tango, darbojos rakstīšanas pulciņā, vasarā iemācījos nirt. Es noteikti studēšu mirklī, kad radīsies mērķis, kad taps skaidrs – kāpēc to darīt. Atzīšos, ka vismaz divas reizes gadā atveru Vidzemes Augstskolas mājaslapu, lai paskatītos, kādas studiju programmas tiek piedāvātas.

Ko tu ieteiktu topošajiem studentiem?

Pirms augstskolas mērķtiecīgi izmantot prakses iespējas, doties uz Ēnu dienu pasākumiem, gūt priekšstatu par izvēlēto profesiju. Iesaku nesteigties, nebaidīties mainīt savu izvēli, izmēģināt citu studiju programmu, kā arī uzklausīt vecāku vai citu viedokļu līderu pieredzi par studijām – tā var noderēt!

LIENE SALMIŅA