Mani gadi
Sākums
1940. gada 17. jūnijā Latvija bija zaudējusi savu valstisko neatkarību, kura tika iegūta pēc komunista Pētera Stučkas valdības padzīšanas 1920. gadā. PSRS lauza neuzbrukšanas līgumu un okupēja ne tikai Latviju, bet arī Lietuvu un Igauniju. Cilvēki bija satraukti, jo visa dzīve tika pārkārtota atbilstoši komunistiskajai ideoloģijai.
Esmu nācis pasaulē 1940. gada 29. septembrī Valmierā kalpotāju ģimenē. Tēvs Kārlis no 1936. līdz 1944. gadam strādāja par ārējo apsargu Valmieras cietumā — darba nometnē, kurā tika ieslodzīti alimentu nemaksātāji un sīkie zagļi. Māte Alīda bija mājsaimniece un rūpējās par trim bērniem. Pirms manis ģimenē 1934. gadā piedzima māsa Ruta un 1936. gadā brālis Jānis, 1944. gadā brālis Māris. Visi dzīvojām pilsētas centrā pie ezeriņa Ozolu ielā 6. Pa logiem pavērās skats uz slimnīcu, Ziloņu ielu un Dzirnavu ezeriņu.
1941. gada 22. jūnijā vācu karaspēks ienāca Latvijā. PSRS okupāciju līdz 1945. gada 8. maijam nomainīja vācu okupācija. Ģimene Valmieru nepameta, jo nevēlējās doties līdzi krievu armijai uz austrumiem.
Arī vācu laikā no 1941. līdz 1944. gadam tēvs turpināja strādāt cietumā — bija nepieciešams darbs, lai nodrošinātu ģimeni. Komunistu laikā man gribēja pārmest tēva piedalīšanos ieslodzīto nošaušanā Ķelderlejā 1941.gada jūlijā. Pateicoties rakstniekam Miervaldim Birzem, šie nepamatotie pārmetumi tika atspēkoti. Miervaldis Birze apliecināja, ka Kārlis Briedis nav piedalījies nošaušanā, bet redzējis, kā naktī gūstekņus kolonnā izved no cietuma. 1943. gadā saslimu ar bronhiālo astmu, kura mani turpināja mocīt līdz 20 gadu vecumam, kad nedaudz samazinājās, bet pilnībā nav pametusi mani arī tagad.
VALMIERAS CENTRS pēckara gados. Foto no Valmieras muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv