Latviskās kultūrvides daudzveidības saglabāšanā folkloras nozarei svarīga loma

Straujais dzīves temps rauj pasauli uz priekšu, ir viegli tajā pazaudēties, un tā arī notiktu, ja nebūtu pašaizliedzīgu tautas gara mantu krājēju un kopēju, kādi darbojas pilsētās un laukos. Tie ir entuziasti, kuru nemitīgam ikdienas darbam pateicoties Dziesmu svētku gājiens būs garš un Mežaparka skatuve – pilna. Kā sīki kapilāri tie būs saplūduši vienotā veselumā, kurā varēs saklausīt, kā pukst Latvijas sirds. Būs tas brīdis, kad mēs sajutīsim, ka esam nozīmīga pasaules daļa, bez kuras pasaule kļūtu nabadzīgāka, un tieši šo latviskuma manifestāciju – Dziesmu un deju svētku tradīciju un simbolismu Latvijā, Igaunijā un Lietuvā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija 2003. gada 7. novembrī pasludināja par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu.

Kas viņi ir, mūsu tautas gara mantu glabātāji un nacionālās kultūras procesu veidotāji? Mūsdienās tautas māksla veidojas amatiermākslas kustības, tautas tradīciju un profesionālās mākslas mijiedarbībā. Tautas mākslas kustībā iesaistīti kori, deju kolektīvi, folkloras kopas, tautas lietišķās mākslas studijas, pūtēju orķestri, koklētāju ansambļi, tautas mūzikas ansambļi, vokālie ansambļi, amatierteātri, tostarp ārvalstīs esošie latviešu mākslinieciskie kolektīvi. Valsts politiku kultūras un radošās industrijas izglītības, nemateriālā kultūras mantojuma, Dziesmu un deju svētku tradīcijas un ar to saistītajās tautas mākslas jomās īsteno Latvijas Nacionālais kultūras centrs.

Latviskās identitātes kodols

Folkloras nozare ir viena no būtiskākajām latviskās identitātes nesējām, un tā ietver sevī daudzas jomas. Latviešu folklora ir etnogrāfisko ansambļu repertuārā, to interpretē folkloras kopas un postfolkloras grupas, stāstnieku kustība. 1984. gadā aizsākās bērnu un jauniešu folkloras festivāls «Pulkā eimu, pulkā teku». Kopš 1987. gada notiek starptautisks folkloras festivāls «Baltica». Kopš 1999. gada regulāri tiek organizēts Starptautiskais masku tradīciju festivāls u.c. aktivitātes. Viena no jaunākajām tradīcijām ir etno-eko festivāls «Sviests», ko rīko no 2013. gada. Tāpat regulāri notiek stāstnieku konkursi un festivāli. Rīgas Latviešu biedrībā darbojas Folkloras komisija. 2009. gadā nodibināta Latvijas Folkloras biedrība, 2017. gadā – Latvijas Stāstnieku asociācija.

No etnogrāfiskajiem ansambļiem un folkloras kopām 2022. gadā Latvijas Nacionālā kultūras centra redzeslokā darbojās 221 kolektīvs: pieci pārstāvēja Augšzemi, 74 – Latgali, 48 – Kurzemi, 43 – Vidzemi, 16 – Zemgali un 29 – Rīgu un 6 – latviešu diasporu ārvalstīs.

Folklora – slepenais ierocis un vairogs

Kā vēsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Nacionālās enciklopēdijas avotos, 20. gs. 70. gadu beigās radās folkloras ansambļu kustība, kuras mērķis bija muzicēšana stilizācijas un apdarināšanas neskartās formās. Tobrīd izšķiroša bija pārliecība, ka tautas mūzikas sākotnējās, autentiskās formas ir vērtība pati par sevi un nevis tikai avots dažādām amatiermākslas vai akadēmiskās mākslas folkloriskām formām. Šī bija arī sākumā latenta, vēlāk – atklāta pretestības kustība padomju okupācijas režīma rusifikācijas un dekulturācijas politikai. Tā bija vērsta uz nacionālās un kultūras identitātes stiprināšanu un sevi pretstatīja okupācijas režīma kontrolētajai folkloriskajai pašdarbībai, kas lietoja deformētas (stilizētas) formas un bija tāla no tīrajiem tautiskajiem avotiem, un ko saviem mērķiem izmanto padomju propaganda. Kopš kustības sākuma tās flagmanis bija ansamblis «Skandinieki». Kustībai bija liela nozīme 20. gs. 80. gadu nevardarbīgajā cīņā par valsts neatkarības atjaunošanu.

Kopš 20. gs. 80. gadu beigām folklora stilistiski attīstījās mijiedarbībā ar dažādiem popmūzikas veidiem, piemēram, ansamblis «Iļģi» – postfolkloras virzienā. Aktīvi darbojās Latvijas mūsdienu tautas mūzikas, dūdu un bungu mūzikas grupa «Auļi», folkloras kopa «Grodi» un citi. Par galveno koppasākumu izveidojās starptautiskais folkloras festivāls «Baltica», un 1988. gadā tas izvērtās par vienu no svarīgākajiem notikumiem neatkarības atjaunošanas procesā. Tajā piedalījās arī ārzemju latviešu ansambļi no ASV un Zviedrijas. Dažādas tautas muzicēšanas prakses ārzemju latviešu vidē tika koptas vēl ilgi pirms Atmodas sākuma.

Valmieras novada folkloristi un tautas muzikanti

Nereti robeža starp folkloras kopu un tautas mūzikas grupu nezinātājam nav tik viegli nosakāma, bet šīs abas jomas iet līdztekus. Ir noslēgušās XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku folkloras un tautas mūzikas nozaru skates. Kopā folkloras skatē piedalījās 222 kolektīvi, bet tautas mūzikas skatē – 61 kolektīvs. Folkloras skati vērtēja Māra Mellēna, Anete Stuce un Ziedīte Muze, bet tautas mūzikas žūrijas komisijas sastāvā bija Valdis Muktupāvels, Aiga Bokanova un Artūrs Uškāns. Skates laureāti ar attiecīgo punktu skaitu vai pakāpi būs aicināti dalībai Folkloras dienā, kas notiks 8. jūlijā.

Skatē piedalījās arī Valmieras novada folkloras kopa «Rota» no Rencēniem, kā arī kapela «Rotas muzikanti», Matīšu folkloras kopa «Pūrs», folkloras kopa «Dzīne» no Ķoņiem, folkloras kopa «Mežābele» no Jērcēniem, Sēļu pagasta folkloras kopa «Sēlene», kas skatē novērtēta ar augstāko pakāpi, un Sēļu muižas muzikanti, kā arī tautas mūzikas kapela «Rūvenas aure».

Pie muzikālajiem pašdarbības kolektīviem, kuri skatē šoreiz nepiedalījās, bet noteikti ir pieminami kā nozīmīgi mūsu novadam un kuri savā darbībā izmanto folklorai vai tautas mūzikai raksturīgus elementus, būtu minama arī Valmieras Kultūras centra Etno kokļu kopa un Tautas mūzikas kopa, Strenču folkloras kopa «Mežābele» un folkloras kopa «Stutes» no Kauguriem.

Folkloras kopšanas būtība un misija

«Šobrīd esam milzīgā pārmaiņu procesā,» situāciju valstī folkloras nozarē raksturo Nemateriālā kultūras mantojuma padomes priekšsēdētāja Māra Mellēna. «Ja runājam tieši par Valmieras novadu, kas tagad ir vareni liels, jāteic, ka folkloras jomā klājas grūti, jo novadā ir ļoti spēcīgas amatierkolektīvu tradīcijas. Savulaik ļoti labi darbojās folkloras kustība bērniem Pārgaujas skolā, 5. vidusskolā, Mūrmuižā, bet nu to vairs nav. Arī viena otra folkloras kopa ir apsīkusi. Vidzeme vispār ir īpaša vieta. Vidzemnieki ir smalki, un viņi taisa smalkumus, bet folklora ir vienkārša lieta. Folkloras kopa ir balstīta uz kopienas iniciatīvu, un tajā darbojas cilvēki, kas grib svinēt gadskārtas svētkus, grib pētīt savas lokālās tradīcijas un kuru primārais uzdevums ir nevis kāpt uz skatuves, bet dzīvot ar tradīcijām un pilnveidot tās savā ikdienas dzīvē. Savukārt amatierkolektīva uzdevums ir radīt skatuviski pilnvērtīgu priekšnesumu. Ja mēs runājam par folkloras festivālu kā kultūras formu vai kultūras notikumu, tad tur tas skatuviskais priekšnesums gan arīdzan ir klātesošs. Tajā brīdī tad ir runa par stilistisku atšķirību, savukārt, kad runājam par tautas muzikantiem, tie var būt gan folkloras kopā, gan kapelā. Atšķirība ir tikai tā, ka kapela ir vairāk instrumentāla darbošanās, kur spēlē deju mūziku – nodrošina kopienas vēlmi dejot, un tās var būt gan rituālas dejas gadskārtās vai ģimenes godos, gan tikpat labi ballīte pēc talkas vai tml., bet visu laiku tā ir dzīva tautas mūzika, ko nespēlē pēc gatavām aranžijām. Ja mēs skatāmies, kā tas ir Latvijā noticis, tad līdz šim tautas mūzikas nozarē Nacionālajā kultūras centrā apvienoti tie kolektīvi, kuri spēlē aranžijas pēc uzrakstītām notīm, kas ir pretrunā ar tautas muzicēšanas tradīciju, kur galvenais ir improvizācija, un, kā mēs zinām, tautas muzikanti notis nepazina, tā ir mūzikas mācīšanās pēc dzirdes. Pašlaik ir diezgan grūti definēt, kādā situācijā šobrīd esam. Vienu brīdi Mūzikas akadēmijā bija Tautas mūzikas nodaļa, tad to likvidēja. Nāca 90. gadi ar folkloras kopām un ideāliem, ka dzīvosim dabiski, vienkārši, bet tad secinājām, ka neesam to pārmantojuši. Šobrīd Mūzikas akadēmijā ir Etnomūzikas nodaļa, un mēs tā kā varētu cerēt, ka būs daudz gudru jauniešu, kas to varēs darīt, bet, saskaroties ar realitāti, cik par to maksā, entuziasms noplok. 90. gados cilvēki to darīja pārliecības dēļ, taču šobrīd apstākļi ir mainījušies. Ja mēs gribam kvalitatīvu vadītāju, lai viņš kvalitatīvi strādā, tas prasa laiku. Ja prasa laiku, tad nevar tajā laikā slaucīt ielu vai kā citādi pelnīt…

Folkloras būtība ir vietējo tradīciju daudzveidības saglabāšana, proti, katrs novads ir bagāts ar kādu folkloras kopu, kas izzina un uztur tieši tai vietai raksturīgo. Valmieras novads īpašs ar to, ka ir tuvu Igaunijas robeža, un interesantas ir tās lietas, kas ar igauņiem ir kopīgas vai atšķirīgas, vai radušās, savstarpēji ietekmējoties. Tas, kā es to problēmu redzu – amatierkolektīvi latviskumu kopj caur kopīgo repertuāru, proti, visi dzied vienu dziesmu vai visi dejo vienu tautas deju vienā aranžijā, lai to var uzlikt uz lielā laukuma. Savukārt folkloras kopu īpašā zināšana ir tā, ka tur, kur vēl ir dzīvi tradīcijas nesēji, pārmanto to tiešā ceļā, bet, ja tas nav iespējams, iet pētniecisko ceļu vai caur dainām atlasot sava novada mantojumu un bagātinot kultūrvidi ar to, kas pašiem raksturīgs. Tas ir tas, kāpēc folkloras kopas ir īpašas un svarīgas. No 2003. gada ar konvenciju par nemateriālo kultūras mantojumu mēs pasaules mērogā pievēršam uzmanību šīm prasmēm un daudzveidīgumam, tāpēc man šķiet, ka Valmieras rajons ir ļoti īpašs. Valmieras novads var lepoties starptautiskā mērogā ar Strenču plostniekiem. Varam lepoties ar Vidzemes stāstnieku festivālu, ko vada Agita Lapsa un Agrita Gruzdiņa. Tomēr ir vēl visvisādas lietas, kas prasās, lai tās apzina un ceļ godā, un tādā veidā mūsu kopīgais latviskums kļūs bagātāks.»

FOLKLORAS KOPA «SĒLENE» no Sēļiem šogad folkloras un tautas mūzikas nozaru skatē ieguva augstāko 1. pakāpes novērtējumu. Kopas vadītāja – Iveta Dukaļska. Ilonas Fērmanes foto

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022