Latvieši Krasnojarskā
Par to, ka daļa latviešu savulaik gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā Krievzemi pieņēmuši par savu otro dzimteni, dzirdēts. Bet cik daudziem zināms par Krasnojarskas latviešiem, kuri turp nokļuvuši gan pašu spēkiem, gan citiem piepalīdzot?
Ir stāstīts par uzņēmīgajiem Baškīrijas latviešiem, kas 19. gs. beigās devās jaunas dzīves meklējumos, par saliedētajiem Omskas latviešiem, kuri savā biedrībā «Zvaigznīte» turas kopā tik cieši kā zāģa zobi un nedomā atlaisties; varbūt ir nojausma, ka latviešu biedrības pastāv arī Maskavā, Sanktpēterburgā, Smoļenskā, Pleskavā un pat Magadanā. Var pat ironiski piebilst, ka ne tikai krievi mīdījušies pa Latvijas zemi, savas pēdas Krievijā esam atļāvušies atstāt arī mēs un, kā rādās, vēl joprojām tās negrasās izzust. Bet šoreiz — par Krasnojarskas latviešiem, par biedrību «Dzintars», latviešu valodas un kultūras pastāvēšanu Krasnojarskā un tās apgabalā.
Pirmie latviešu ieceļotāji Krasnojarskā ir tādi paši zemes meklētāji kā Baškīrijas latvieši. 1908. gadā no Baltijas Sibīrijā ieradās 32 tūkstoši latviešu, galvenokārt no Vidzemes un Latgales. Tie apmetās Ačinskas, Biriluskas, Boļšemurtinskas, Boļšeuluiskas, Karatuzova, Novoseļovskava, Manskas, Partizāņu, Tjuhtjetskas, Ustj-Abakanas, Jemeļjanas, Ujarskas, Šušenskas rajonos. 1910. gadā šajā apgabalā bija izveidojušās ekonomiski stabilas saimniecības. Masveidīgs Pirmā pasaules kara bēgļu ieplūdums no Latvijas bija 1917. gadā. Pēdējie brīvprātīgie ieceļotāji ieradās pēc 1917. gada, pārsvarā tie bija agrākie sarkanie strēlnieki.
KRASNOJARSKĀ. Viena no konferences referentēm Viktorija Freimane (tautas tērpā).
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv