Lai san, dūc, spindz un sīc

Viņi ēd, viņus ēd

Vasaras brīvdienu skaņa ir sanoņa dārzā un pagalmā. Tur ir bites, kamenes, mušas, sirseņi, lapsenes, visvisādas vabolītes, blaktis, laputis, tauriņi, spāres, augustā savus vakara koncertus sāk sienāži. Visur sīc, dūc, rūc, spindz un san, un šī noskaņa piepilda dārzu. Tādās dienās ir sajūta – ar visu šī pasaule ir mierā.

"Kukaiņi ir tāda pati dabas daļa kā visi pārējie dzīvnieki, ieskaitot cilvēku," stāsta entomologs N. Savenkovs. "Viņiem pasaulē ir sava vieta. Tikai cilvēks sevi uzskata par radības virsotni un lemj, kas dabai derīgs, kas ne. Dabu cilvēks lauž jau daudzus gadus. Bet kukaiņi dabā ir visdaudzveidīgākā dzīvnieku grupa, un tas rāda, ka tā evolucionāri ir viena no visveiksmīgākajām. Kukaiņu sugu ir vismaz viens vai divi miljoni, iespējams, pat krietni vairāk. Tas norāda viņu nozīmīgo vietu dabā. Kopējā kukaiņu biomasa biosfērā ir milzīga. Ja salīdzinātu ar ziloņu vai ar cilvēku kopējo masu, tad kukaiņu masa būtu simtiem un tūkstošiem reižu lielāka."

V. Spuņģis atzīst: "Speciālisti atšķirībā no pārējiem cilvēkiem uz katru sugu skatās kā uz dabas eksistences daļu, jo katrai sugai ir sava vieta un nozīme ekosistēmā. Kaut vai divpunktu mārīte, kas ēd laputis, un laputu kolonijas, kas ietekmē augus. Taču vienlaikus mārītes ir indīgas, tās neiekļaujas putnu barošanas ķēdēs. Savukārt dunduri un odi nodrošina to, ko nespēj neviens cits kukainis – tie ir barība sikspārņiem, putniem, zirnekļiem. Bet odi attīstās ūdenī un noārda baktēriju, sīkbūtņu masu, nodrošina vielu apriti."

Kukaiņi ir izmēros nelieli, līdz ar to viņu galvenā nozīme – būt par barību ļoti nozīmīgai faunas daļai. Ja nebūtu kukaiņu, bez ēdamā paliktu daudzi dzīvnieki, putni, abinieki, zivis, papildina N. Savenkovs. Kukaiņi arī plēšas savā starpā un ēd cits citu.

Pilns dārzs

Ja kādam šķiet, ka dārzā un pagalmā ir maz kukaiņu, tas var būt arī mānīgi. "Es neteiktu, ka kukaiņu nav. Man ir pilns dārzs ar kukaiņiem," stāsta N. Savenkovs, "tikai to neliela daļa ir aktīvi dienā un ir mums acu priekšā. Lielāko daļu jūs neredzat. Viņiem ir slepens dzīvesveids. Man, entomologam, kukaiņi jāvāc naktī ar gaismas lamatām, un redzu, ka savākts ir ļoti daudz!"

Kukaiņu dzīve ir atkarīga no dabas apstākļiem. Šī ilgstoši karstā un sausā vasara, tropiskās naktis kukaiņu dzīvi paātrināja, un mūsu acīm ātri pazuda vairākas sugas. "Sabarojās, izdēja oliņas, un viss," teic N. Savenkovs.

Tas, vai mēs pamanām kukaiņus, atkarīgs arī no to savstarpējām attiecībām. Starp kukaiņiem ir daudz parazītu, piemēram, jātnieciņi, lapsenes, mušas. Tie dēj savas oliņas uz citiem kukaiņiem. Ja parazītkukaiņu ir daudz, saimnieksugas eksemplāru skaits sarūk. N. Savenkovs skaidro: "Piemērs – ievu tīklkode. Visi būs ievērojuši, ka ik pa pāris gadiem viss koks ir pārklāts ar tīkliem. To dara tauriņš – tīklkode. Putni tīklkodes neēd, toties to skaitu samazina parazītiskie kukaiņi – jātnieciņi. Ja tie savairojas, tīklkožu paliek mazāk. Ja tīklkožu ir maz, tad jātnieciņiem nav barības un ir mazāk arī to. Ja parazītu nav, tīklkode paceļ galvu un savairojas. Tāpēc atsevišķos gados redzam tīklkožu populācijas uzliesmojumu. Tā tas ir katrā kukaiņu grupā – visiem ir sarežģītas attiecības. Tādēļ, ja kāds, kuru mēs saucam par kaitēkli, piepeši ļoti savairojas, nevajag uzreiz ķerties pie apkarošanas līdzekļiem. Laika gaitā viss ieiet savās sliedēs."

Vai mums jāuztraucas par atsevišķu kukaiņu sugu izzušanu vai par kukaiņu daudzuma samazināšanos? N. Savenkovs uz šo jautājumu atbild šādi: "Nav tāda pastāvīga kukaiņu daudzuma. Vieni iet mazumā, turpretī ieviešas daudz svešu sugu, to ietekmē arī klimata pārmaiņas. Pašlaik pie mums sāk iedzīvoties diezgan daudz dienvidu, austrumu, nedaudz arī jaunu rietumu sugu tauriņu. Turpretī ziemeļnieki pazūd. Spilgtākais piemērs – zirgkastaņu raibkode. Arī pats koks, zirgkastaņa, ir Latvijā introducēts, tādēļ, ka dekoratīvs. Tagad raibkode, nākdama no Balkāniem, ir ieņēmusi visu Eiropu. Kad parādās jauna svešzemju suga, tā vēl nav ienākusi mūsu vietējo kukaiņu attiecību savstarpējā tīklā. Līdz ar to šo sugu vēl nepazīst nedz parazīti, nedz plēsēji, tāpēc parasti šāds jauns tauriņš uzreiz rada lielu sugas izplatības uzliesmojumu, kā tas ir ar zirgkastaņu raibkodi."

Ir monokultūra – ir kaitēkļi

Cilvēks mainīja dabu, radīja monokultūras. Dzīvnieku pasaulē barības resursi ir ļoti nozīmīgi. Ja ir barība, tad dzīvnieku suga uzplaukst, ja nav, tad populācija sarūk. Tāpēc monokultūras, piemēram, milzīgās kartupeļu plantācijas, kukaiņiem patīk, noteiktām sugām tie ir ļoti lieli barības resursi, un tās spēj ļoti savairoties. Tad cilvēks tos nosauc par kaitēkļiem, skaidro N. Savenkovs.

V. Spuņģis turpina: "Līdzsvaru dabā ietekmē cilvēki, nodarbodamies ar lauksaimniecību un mežsaimniecību. Tur, kur ir monokultūras, nav tik daudz dabisko mehānismu, kas kukaiņu skaitu ierobežotu. Tāpēc ir iespējams pēkšņi savairoties kartupeļu lapgrauzim jeb Kolorado vabolei vai laputīm, vai ievu tīklkodei. Jo dabā vairāk ienaidnieku un parazītu, jo mazāk iespēju pārmērīgi savairoties kādai atsevišķai sugai. Savukārt cilvēka veidotās ekosistēmās kādas sugas pastiprināta savairošanās ir parasta parādība."

Dažu kukaiņu sugas izzūd, izzūdot tām nepieciešamam biotopam. "Piemēram, pie mums vairs nav dažu sugu purva tauriņu. Apdraudētās sugas parasti ir piemērotas kādam speciālam, noteiktam biotopam, kādai īpašai barībai. Ja izmaina biotopu un trūkst barības, tad šāda suga aiziet bojā. Sugu izzušana notiek ļoti pamazām, galvenokārt izmainot biotopus, un tam ir grūti izsekot," atzīst V. Spuņģis, "bez tam katru gadu kādai sugai pēc klimatiskajiem apstākļiem un barošanās iespējām ir kādas priekšrocības un tā var savairoties arī dabā. Šovasar bērzu raibeņu bija daudz vairāk nekā citus gadus. Šai sugai acīmredzot šis bija veiksmīgāks gads. Katrai sugai pa gadiem ir tādas svārstības – tā ir normāla parādība."

Esam atkarīgi

Cilvēka labklājība ir atkarīga no kukaiņiem, jo kukaiņi ir arī apputeksnētāji. Viņi apmeklē ziedus. Ja tie nebūs apputeksnēti, tad nebūs augļu, un tas attiecas uz ļoti daudziem kultūraugiem. "Kukaiņi mums lielā mērā nodrošina pārtiku. Bez kukaiņiem nebūtu ne ābolu, ne kāpostu, ne burkānu, kuriem otrajā gadā jāzied un jāražo sēklas. Tikai labības ražas veidošanā kukaiņi nepiedalās. Piemēram, lapgrauži un koksngrauži dabā noārda organiskās atliekas, arī augu atliekas un tā nodrošina, ka saglabājas augsnes auglība. Protams, kukaiņi nav vienīgie, kas iesaistās šajā darbā. Cilvēks visu vērtē pēc sava izdevīguma. Daudzi kukaiņi ir asinssūcēji. Mums tas nepatīk, bet vienlaikus viņi, mums iedzeļot, stiprina mūsu imunitāti, jo tad mūsu organismam ir jācīnās ar svešām olbaltumvielām. Un, galu galā, kukaiņi ir ēdami, tā ir mūsu nākotnes pārtika, bagāti ar olbaltumvielām," atbildot uz cilvēka egoistisko jautājumu, kāds labums mums no kukaiņiem, uzskaita V. Spuņģis.

"Apputeksnētāji ir gan mušas, gan plēvspārņi, piemēram, bites, lapsenes – visi vienā rindā. Jāņem vērā, ka daudziem kukaiņiem, piemēram, tauriņam, ir četras attīstības stadijas: no oliņas izšķiļas kāpurs, tas satinas kūniņā, no kūniņas iznāk tauriņš, un ir stadijas, kurās mēs šos kukaiņus nepazīstam. Nereti emocionāli mums ļoti patīk tauriņš, bet viņa kāpurs riebjas. Daudziem kāpuriem, kuri dzīvo augsnē, ir tik slepens dzīvesveids, ka cilvēki viņus nemaz neredz, bet dabā viss iet savu gaitu," turpina N. Savenkovs.

Aizvien populārākas dārzos kļūst cilvēku veidotas kukaiņu mājas. N. Savenkovs saka: "Tās ir domātas plēvspārņiem, pārsvarā dažādām lapsenēm, kas ir plēsīgas, baro savus kāpurus ar citiem kukaiņiem, kuru liela daļa ir dārza kaitēkļu. Ja cilvēki tādas mājiņas ierīkos savā dārzā, tad lapsenes daļu kaitēkļu noteikti apēdīs. Tāpēc kukaiņu mājas dārzā ierīkot ir vērts, tas arī radīs zināmu līdzsvaru vidē. Kukaiņu mājām dārzā tiešām ir ļoti praktiska nozīme."

Abi entomologi uzsver, ka cilvēkiem kukaiņi patīk arī no estētiskā viedokļa, it sevišķi ļaudis priecājas par tauriņiem. "Kukaiņi veldzē sirdi," teic V. Spuņģis.

Vai mums pašiem ir iespējams noteikt, ka kukaiņu daudzveidība mūsu apkārtnē ir pietiekama, lai varētu runāt par veselīgu vidi? Abi dabas pētnieki teic, ka nav vienkārši veikt šādu pētījumu, jo lielāko daļu kukaiņu mēs nemaz sev blakus nepamanām. Entomologi, lai noteiktu, cik sugu ir zālājā, dara tā: norobežo vienu kubikmetru telpas virs zālāja un fiziski izsūc ārā visu, kas tur ir iekšā. Vai arī izvēlas kādas sugas pārstāvjus par indikatoriem. Piemēram, skrejvaboles, kas skrien pa augsnes virskārtu, var norādīt uz procesiem, kas notiek augsnē, vai tā ir bagāta vai noplicināta. Ļoti labi dabisko zālāju indikatori ir dienas tauriņi. "Ja ir 20–30 sugu tauriņi, tas nozīmē, ka tas ir bioloģiski vērtīgs zālājs. Labības laukā tās varētu būt maksimums 5–10 sugas. Ja dārzā ir ziedoši nektāraugi, tad par kukaiņu daudzveidību tajā varētu spriest pēc ainavas. Vismaz 15 tauriņu sugām vajadzētu būt," teic V. Spuņģis.

Uz gailardijas zieda dārzā kā pie viena galda satikušās kamene, smirdīgā rožvabole, kas Latvijas dabā ir ienācēja (tikai 20 gadu) un ziedmuša. Visas vieno puķe – nektāraugs.

UZZIŅAI

Apputeksnētāju ietekme uz ekonomiku

• Lai ražotu sēklas, 78% savvaļas puķu sugu un 84% kultūraugu sugu Eiropas Savienībā vismaz daļēji ir atkarīgas no apputeksnēšanas, ko veic kukaiņi.

• Kukaiņi un citi apputeksnētāji nodrošina arī sugu daudzveidību, augļu, dārzeņu, riekstu un sēklu kvalitāti.

• Kultūraugi, kuri daļēji vai lielā mērā ir atkarīgi no kukaiņiem apputeksnētājiem: ābeles, ķirši, plūmes, zemenes, pupiņas, gurķi, ķirbji, tomāti, pipari, garšaugi un ārstniecības augi, piemēram, baziliks, timiāns, kumelīte u.c.

• Aptuveni 5–8% no pašreiz ražotās pasaules labības produkcijas tieši saistīti ar apputeksnētājiem.

Avots: europarl.europa.eu.

Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu.

Par publikāciju saturu atbild SIA "Kurzemes Vārds" un reģionālās izdevniecības.