Kurš potē, kurš — naudu skaita
Vakar Rīta Panorāmā paklausījos mūsu Saeimas nepareizās partijas Saskaņas deputātu Ivaru Zariņu. Parlamentārietis runāja par aktuālu ekonomisko jautājumu — ko darīt ar obligāto iepirkuma komponenti (OIK)? Pieļauju, ka Zariņa kungs varētu būt ja ne pats profesionālākais, tad noteikti viens no zinīgākajiem enerģētikas ekspertiem starp visiem 100 deputātiem, taču viņā joprojām neviens īsti negrib ieklausīties.
OIK sērgai pirmsākumi meklējumi vismaz desmit gadus senā pagātnē, kad Ekonomikas ministrijā gandrīz divarpus gadus (2009. — 2011.) valdīja tagadējais partijas Vienotība ģenerālsekretārs Artis Kampars. Viņa paspārnē tad nu uz nebēdu tika štancētas zaļās enerģijas ražošanas/obligātā iepirkuma atļaujas.
Vaicāts par to OIK otro vilni Latvijā, kas juridiskas aprises patlaban iegūst Valsts prezidenta ekonomikas padomnieka Anda Jēkabsona vadīto ekspertu pulciņā, Zariņš diplomātiski atzina, ka šī lieta acīmredzami nenotiek īstajā laikā... Pēc neoficiālas informācijas šajā likumprojektā dažiem elektroenerģijas ražotājiem paredzētas subsīdijas 3,5 eirocentu lielumā par katru saražoto kilovatstundu! Kam par godu, kungi?
Viens no cienījamākajiem Latvijas lieluzņēmējiem ir Latvijas Darba devēju konfederācijas viceprezidents un Latvijas Finiera padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis, kuram nācies līdz kaulam izjust OIK ietekmi savā uzņēmumā. Tāpēc ticu Biķa kunga dotajam elektrības cenu salīdzinājumam mūsu valstī un mums tuvās kaimiņvalstīs: «Latvijā elektrība ir par 20% dārgāka nekā Igaunijā, par 30% dārgāka nekā Polijā un par 45 — 50% dārgāka nekā Skandināvijā.» Ar visu šo zaļo dzirnakmeni kaklā Latvijas ražotāji spēj sekmīgi konkurēt ar skandināvu uzņēmējiem daudzās jomās. Taču varbūt jāpadomā par iespēju nevis pašiem ražot dārgu elektrību, bet gan iepirkt krietni vien lētāku, izmantojot to konkurētspējīgas eksporta produkcijas ražošanai?
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv