Kurš aizsargās skolotāju?
Rūgti, bet diezgan bieži šodien pedagogam skolā jāsecina: bērnam ģimenē vairs neiemāca, ka «pasaule nesākas tikai ar tevi», ka apkārt ir daudzi citi, kas ar savu darbu un centieniem pašaizliedzīgi un pacietīgi bruģējuši viņam ceļu. Vecāku un sabiedrības paļaušanās uz «gan jau bērns vēlāk pats sapratīs, ko drīkst un ko ne», gan bērnam, gan vecākiem var dārgi maksāt.
Ierocis, ar ko skolēni savu tiesību sakarā mēdz draudēt pieaugušajiem, ir zvans uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Uzticības tālruni. Ir, protams, zvani, kas ir kā bērnu palīdzības sauciens, bet ir arī sūdzības par to, ka skolotājs prasa pārāk daudz — proti, mācīties atbilstoši savām spējām. To uzskatāmi ar katru gadu vairāk atklāj centralizēto eksāmenu vājie rezultāti. Šodien vidējam skolēnam ir zema motivācija mācīties — «5% dabūdams, vidusskolu esmu beidzis!» Izpratne, kālab vispār jāmācās, arī nav vajadzīga: ja skolēns neredz jēgu un pielietojumu zināšanām ikdienas dzīvē, ir grūti viņam pierādīt mācīšanās lietderību intelektuālās un emocionālās dzīves vajadzībai. Skolēnam aizrāda, bet tas piedraud, ka zvanīs VBTAI un sūdzēsies par tiesību pārkāpumu.
Ojārs Rode, Drustu tautskolas vadītājs: «Latvijā trešdaļai bērnu vajadzīga psihologa palīdzība, jo bērnu dvēsele neatsaucas tam, ko piedāvā vide,» jo daudziem no viņiem — dzīves jēgas izpratnei — nav vecāku. Skolēnu vārdiem: visi pārmet par aipadiem un aifoniem, bet par to, kā dzīvot, nerunā neviens. Arī tādēļ skolēns skolotājam var sarunāt, kādus vien vārdus grib, un var traucēt darbu stundā, kā vien spēj izfantazēt. Aizrādīt nedrīkst, jo skolēns tiesību aizstāvjiem paziņos, ka «bija bail no skolotāja».
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv