Kopš dibināšanas — manējā

Kura ir jūsu mīļākā vieta Valmierā?

Par mīļāko saucu kādreizējo Komjauniešu kalniņu, jo tolaik, kad vēl dzīvoju Valmierā, tuvumā atradās mana māja, un, kad bērni bija mazi, tad ziemā, nakts laikā, šļūcām no šī kalna gan ar maniem bērniem, gan skolēniem, piedzīvojām jautrus mirkļus. Tagad bērni izauguši, dzīvoju Jaunmārupē un braucu šurp tikai uz lekcijām, bet vieta joprojām ir mīļa.

Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?

Šī pilsēta man patīk. Mana mamma nāk no Kocēnu puses, un laikā, kad augstskolu absolventiem iedalīja darbavietas, es pārskatīju visu Latviju, meklējot vietu, kur vēlos būt, un tā bija Valmiera. Pati esmu no Raunas, bet es domāju par perspektīvām, par to, kur audzināt bērnus, tāpēc arī skatījos citos virzienos.

Valmiera man vienmēr ir patikusi kā pilsēta, arī padomju laikos. Kara laikā centrs nopostīts, taču sajutu, ka pilsētai ir pašapziņa, tā apzinās savu vērtību. Valmiera ir pilsēta, kas ar salīdzinoši maziem resursiem izvēlas pārvarēt lielus izaicinājumus.

Kā jūs nonācāt līdz Vidzemes Augstskolai?

Līdz Vidzemes Augstskolai es nonācu tāpēc, ka mani bakstīja māsa (smejas). Viņa bija grupā, kur radās ideja par tādas augstskolas dibināšanu, sastāvā bija Rihards Berugs, Dainis Īvāns, vēl citi un mana māsa. Tolaik māsai bija apavu veikals Valmierā, un tieši tajā notika pirmā sanāksme par to, kas varētu būt Vidzemes Augstskola, tā varētu būt šeit vai Ventspilī, kāpēc un ko tā sniegs. Dainis Īvāns bija māsas draugs, un tāpēc pirmā sapulce notika tur. Māsa mani mudināja, lai aizeju, kaut arī es strādāju skolā, kur man patika, tāpēc to neņēmu sevišķi nopietni. Kad izsludināja vietas uz datorspeciālista amatu, māsa atkal skubināja, lai vismaz iesniedzu CV, jo vajag profesionāli augt.

Strādāt augstskolā sāku divas nedēļas pēc tās dibināšanas. Skolā bija liela slodze, un darbu augstskolā mēģināju veikt vakaros: datorus savedu kārtībā un sagatavoju strādāšanai. Ja pareizi atminos, bija 30 datori un pirmie 100 studenti. Kursu IT jomā nebija, nebija IT virziena kā tāda, bet, manuprāt, jau otrajā gadā, kad rektors bija Artis Pabriks un visi sēdējām vienā telpā — gan pasniedzēji, gan administrācija un arī rektors, man piedāvāja pasniegt studentiem IT. Piekritu, samazināju slodzi skolā un varēju apvienot pienākumus. Paralēli studēju maģistrantūrā pedagoģijā, un Rihards Berugs man, var teikt, piespēlēja Ziemeļvalstu stipendiju mācībām Dānijā. Viss tā veiksmīgi «sakrita». Piespiedu kārtā, ja tā var teikt, sāku rakstīt grāmatu, jo vadīju informācijas tehnoloģiju metodisko daļu un visiem vadītājiem vajadzēja iesniegt potenciālo tematu grāmatai. To uzrakstīju Dānijā, vienai no Sorosa fonda stipendijām tika izvēlēta mana tēma. Pēc tam es viegli aizstāvēju maģistra darbu un iestājos doktorantūrā. Es tagad vēl atceros: kad Jānis Ikstens aizstāvēja savu doktora disertāciju un atnāca uz augstskolu atzīmēt, salēja glāzēs šampanieti, un mūsu bariņš ar Vinetu Silkāni, Ilgvaru Ābolu, Daci Jansoni, Mārīti Nimrodu un Arti Pabriku sveica Jāni, viņš pacēla glāzi, pagriezās pret mani un pateica: «Nu — tev nākamais doktors!» Lai gan tobrīd es vispār nebiju uzsākusi doktorantūras studijas, Jāņa vārdi izrādījās viedi... Vidzemes Augstskolā pamazām arī radās informācijas tehnoloģijas programmas. Kopš augstskolas dibināšanas brīža tā ir manējā.

Kam darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?

Svarīgākais man ir cilvēks un tas, kas notiek viņa dvēselē. Lai arī pasniedzu «sausus» priekšmetus (smejas), tomēr cilvēks un viņa iekšējās sajūtas man ir svarīgākais. Rīgā Dzīves mākslas akadēmijā es pasniedzu kursu «Kā uzaudzināt veiksmīgu bērnu». Arī savos kursos es mēģinu studiju procesu padarīt tādu, lai studenti spētu izprast savu būtību, cenšos iekļaut cilvēcisko, lai students iegūst iekšējo izaugsmi, jo no tā, cik cilvēks jūtas stabils, kāda ir viņa pašapziņa, cik viņš pats sev liekas vērtīgs, atkarīga viņa nākotne. Domāšanas princips ir tas, kas augstskolā jāapgūst. Studijās mēs mācāmies, kā, izmantojot skolā gūtās zināšanas, realizēt idejas un attīstīt domāšanu. Mūsdienās viss strauji mainās, bet mēs varam iemācīties šo ceļu uz veiksmi. Sasniegt sajūtu, ka es zinu un es varu, — to var iegūt studijās, zināšanas var aizmirsties, bet «es varu» paliek.

Vai jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās?

Viss pasaulē balstās uz divām enerģijām — mīlestību un bailēm. Viss, ko darām ar mīlestību, nes mums veiksmi, bet tas, ko ar bailēm, rada problēmas. Ja iekšēji ir sajūta man tas ir jādara, apkārt būvējas problēmas. Vajag sākt no otra gala, tāpēc es ar sevi ilgi runāju, kamēr iegūstu to sajūtu, ka es to patiešām gribu, man to vajag, es to darīšu ar mīlestību. Īpaši to sajutu disertācijas laikā, kad sastādīju sev plānu katru mēnesi uzrakstīt 20 — 30 lappuses, tomēr sapratu, ka velti tērēju laiku, jo rezultāta nebūs. Sāku ar sevi runāt, centos saprast, kāpēc to daru, ko vēlos iegūt, kā es jutīšos, to sasniedzot, un sapratu, ka — jā, es to gribu darīt, lai sasniegtu mērķi, kuru vēlos. To pašu daru citās situācijās: kad ir grūti, mēģinu pāriet uz mīlestības enerģiju.

Kas jūs iedvesmo un motivē?

Mani iedvesmo cilvēki, kad es redzu, kā viņos uzplaukst dzirkstele. Šis ir viens no gadiem, kad es studentos redzu īpašu vēlmi strādāt, uzņemt informāciju jau pirmajā kursā, viņi pilda mājasdarbus un nevis pavirši, bet patiešām tiem rūpīgi veltot laiku. Parasti šī iedvesma rodas otrajā kursā, bet man ir prieks par tik cītīgiem studentiem. Redzot, kā viņi vēlas sasniegt rezultātu, kā viņi visi strādā, es saprotu, ka esmu īstajā vietā, tas ir mans iedvesmas avots, un tas notiek ne tikai lekcijās, bet arī konsultācijās par dažādām, arī ar studijām nesaistītām tēmām.

Kas jums ir šībrīža lielākā aktualitāte?

Mēģinu iegūt finansējumu Horizon 2020 projektam, esam jau vairākkārt iekļuvuši konsorcijā, bet mūsu projekti diemžēl nav uzvarējuši. Konkurence katru gadu pieaug, vienu projektu kopīgi raksta cilvēki no 8 —10 valstīm. Ļoti žēl, ka pēdējais projekts atpalika vien par dažiem punktiem, lai saņemtu finansējumu. Dūša tajā brīdī sašļūk, bet tas ir izaicinājums: jāatrod spēks, lai sāktu vēlreiz un beigu beigās veiksmīgi paveiktu.