Komentārs par komentāru
Ir viena aksioma, ko cenšos paturēt prātā, rakstot gandrīz vai katru savu rakstu, — žurnālistam ir jāprot prognozēt savas publikācijas radīto efektu lasītājos. Mana dziļa pārliecība ir gluži vai kā no tās populārās dziesmas — uz tiem pelēkajiem neskatās. Tāpēc cenšos šur un tur pa kādam pipariņam iemest, lai tas virums būtu tāds smeķīgāks, t.i., lasāmviela interesantāka. Te reizēm der kāda sīka epizodīte iz dzīves, arī daža laba nejauši dzirdēta frāze, nu, kaut vai kādas pusnopietnas sarunas sausais atlikums... Tomēr te ir vēl papildu zemūdens akmeņi — vai lasītājs manu domu sapratīs burtiski, vai tomēr samanīs arī kādu zemtekstu, no it kā sīkumiem spēs sabūvēt visu lielo gleznu. Te nu reizēm arī man gadās sagrēkot — nu, nav visi Liesmas lasītāji vienādi, dažs saprot, kur esmu apzināti krāsu sabiezinājis, cits to uztver kā pilnīgi pašsaprotamu un galīgu viedokli. Tad nu reizēm nākas taisnoties un atzīt, ka manai publikācijai veltītā kritika ir konstruktīva un vietā.
Svaigākais gadījums ir zvans no kādas ļoti solīdas kundzes, mazās uzņēmējas kaimiņpilsētā, pēc mana 14. decembra Liesmā publicētā komentāra Ēnā dzīvot joprojām ērti. Viņa bija apvainojusies par to, ka raksta ievadā vajadzību pēc naudas iemaksas bankomāta biju norādījis tikai tirgus pārdevējiem bez kases aparātiem, kā arī aplokšņu algu un kukuļu saņēmējiem. Tiesa gan, biju iepriekš minējis, ka šis viedoklis ir no veču sarunas jeb tautas apziņas līmenī, kas, manuprāt, apzīmē tikai tādu vieglu ieskrējienu pirms nopietna tēmas izvērsuma turpinājumā, bet...