Kolektīvs un mūsu bērni – zelta fonds!
Par atpūtas centru Mazais Ansis (MA) 2015. gada 4. jūnijā rakstījām Liesmā publikācijā Biznesā palīdz ģimenes un kolektīva vienotība. Šogad 14. jūnijā atpūtas centrs Mazais Ansis nosvinēja 20. gadadienu. Tieši tajā pašā datumā Mazā Anša saimniekiem INĀRAI un VILNIM VAGARIEM apritēja 40 gadi laulībā. Lielāko daļu intervijas laiku sarunājāmies ar Ināru, jo Vilnis bija devies izpildīt darba pienākumus.
Ināra: Šo vietu izvēlējāmies no trim iespējamām. Kad vajadzēja domāt nosaukumu uzņēmumam, teicu, ka nav ko domāt, jo blakus atrodas ezeriņš Mazais Ansis. Nezinājām, kāpēc tāds vārds, tikai pēc tam noskaidrojām, ka mākslīgos ezeriņus uzstādinājis Kopsoļa priekšsēdētājs Ansis Liezers, ka tepat dzīvo viņa sieva un meita, ka viņas bijušas izmisumā, ka Mazā Anša vārds tiks dots krogam. Pagāja divi gadi, līdz viņas nonāca pie mums lejā un par to pastāstīja. Bet mums izveidojās ļoti labas attiecības.
Vilnis: Nekad mūžā nedomāju, ka tāds kafejnīcas bizness ir tik smags, kamēr tu pats neesi tajā iekšā. Protams, ka var atbraukt no rīta un vakarā savākt naudiņu, var strādāt arī tā. Mēs esam visi tanī iekšā. Ināra katru dienu, es visas dienas, izņemot sestdienu.
Atpūtas centra vieta jau daudz ko izsaka, jo blakus ir ūdens
I. Ģimenēm ar bērniem šeit patīk. Blakus atrodas šoseja, līdz ar to mums ir arī klienti, kuri apstājas garāmbraucot, piemēram, igauņi. Mums pat ēdienkarte ir arī igauņu valodā, par to viņi ir ļoti priecīgi.
Pie mums var rīkot banketus, palikt pa nakti viesu namā, kurš ir ierīkots un atrodas atjaunotā, restaurētā guļbūves ēkā, kurā izveidots atbilstošs senatnīgs interjers. Piedāvājam īstu lauku pirtiņu ar baseinu, tajā ūdens nāk no pazemes.
Kovida laikā no 14. marta līdz 22. maijam atpūtas centrs bija slēgts
I.: Kad tas viss sākās, nobijos gan un uztraucos par visiem savējiem. Aizvērām Ansi laikā, kad Valmieras kafejnīcas vēl strādāja. Tajā laikā netikāmies ar bērniem, katrs par sevi distancējās.
V.: Labi, ka saņēmām dīkstāves pabalstu un no kolektīva nevienu neatlaidām no darba tajā laikā.
I.: Zināju, ka vienalga ko darīšu, bet nevienu neatbrīvošu, jo visiem taču ir jādzīvo. Nemaz nebija domas kādu atlaist no darba. Atvērām, kad sākās labais laiks, kaut kā trāpījām desmitniekā, un mums viss baigi labi aizgāja. Tagad turpinām strādāt katru dienu. Pēc pandēmijas beigām visi gribēja ārā no saviem dzīvokļiem un mājām, doties pie dabas.
KOLEKTĪVS ATPŪTĀ. Vagaru meita Laura Pūcīte (pirmā no kreisās) un Mazā Anša kolektīva meitenes. Foto no Lauras personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv