Katram savs talants

Šūšana iet no rokas Saruna ar Sarmīti «Liesmas» publikācijai notika Sv. Sīmaņa Dievnama altāra telpā, kura katra altāra sedziņa ir kā mazāks vai lielāks mākslas darbs – Sarmītes domās izauklēts un pēcāk akurāti un meistarīgi izšūts ar krāsainiem mulinē diegiem. No kurienes šī māka? Sarmīte par sevi stāsta:  «Esmu dzimusi Rīgā studentu ģimenē. Māte ar tēvu studēja agronomiju. Es ģimenē biju septiņus gadus vecāka par brālīti. Mani skolas gadi pagāja Salaspils pamatskolā. Man īpaši padevās zīmēšana un matemātika, tādēļ pie sevis prātoju, ka gribētu kļūt par matemātikas skolotāju. Lai ieceri īstenotu, man pēc pamatskolas vajadzēja tālāk mācīties Rīgas 1. vidusskolā, ko diemžēl nevarēju atļauties ģimenes apstākļu dēļ. Sapratu, ka nāksies apgūt kādu profesiju, lai varu strādāt un pelnīt. Tēva māsīca, zinot manu prasmi zīmēšanā, ieteica mācīties Rīgas lietišķās mākslas skolā, kur tolaik bija vairāki iespēju novirzieni. Tā nu es iestājos apģērbu modelēšanas un konstruēšanas nodaļā. Viss tur apgūtais bija kaut kas jauns, interesants un arī man noderīgs.  Mācoties otrajā kursā, savai pirmajai klientei uzšuvu zīda blūzi. Par darbu saņēmu savu pirmo samaksu. Tā pavērās jauni vārti! Šūšana man gāja no rokas. Pa dienu mācījos, bet pa naktīm šuvu. Tas man un manam brālītim tolaik bija galvenais iztikas avots. Citu palīgu mums abiem nebija. Māmiņa slimoja, bet tēvs, nerēķinoties ar mums, bija ieslīdzis savās laicīgās izklaidēs. Tas mums bija smags dzīves posms. Skolu pabeidzu. Man bija 18, bet brālis mācījās internātskolā. Tā kā es, mācoties ceturtajā kursā, apguvu arī pedagoģiju un matemātiku, tad, domājot par darba vietu, raudzījos kādas skolas virzienā. 

SARMA ZIEMANE un tikai daži no viņas greznajiem Sv. Sīmaņa Dievnamam radītajiem rokdarbiem. A. Martinsones foto