Jaunie tautfrontiešus nepazīst
Pirmsvēlēšanu batāliju lielgabalu zalves un ložmetēju tarkšķi pilnīgi noslāpēja, manuprāt, ļoti būtisku un apaļu gadskārtu – nule 30 gadus atzīmēja Latvijas Tautas fronte. Protams, bija šim vēstures pagriezienam mūsu valsts dzīvē veltīta kupli apmeklēta konference Rīgā, taču tur zālē faktiski bija vien savējie – vīri un sievas ar sirmām galvām.
Apzināti nedēvēju šos ļaudis par kungiem un dāmām, jo viņi tolaik tādi nejutās un viena daļa no viņiem nejūtas tādi arī šodien. Jo uzskata sevi par kalpiem. Savas latviešu tautas kalpiem. Par kungiem un dāmām kļuvuši tikai daļa no viņiem, tie, kuri pirmie Latvijas nacionālās valsts idejai blakus sajuta tik maģisko naudas smaržu... Un ātri vien samainīja kalpošanu tautai, altruistisku cīņu par savas valsts neatkarību pret treknu dzīvi, izmantojot prihvatizācijas piedāvātās faktiski neierobežotās iespējas. Arī ne viens vien mūsu novadnieks apzināti uzkāpa uz šīs kārdinošās banānu mizas. Piemēram, kāds savulaik nīkulīgs skaitļotājs tīrās sagadīšanās pēc no Valmieras ātri vien tika tautfrontiešu spicē Rīgā, kur jau drīz skatījās uz pārējiem, kājāmgājējiem, caur lepna auto logu, tika apritē pie īstajiem puķu audzētājiem, sakārtoja savas privātās štellītes Saeimā un vēlāk Rīgas domē, vienubrīd izmanīgi nobalansējot uz valsts maizes robežas... Tagad šis skaitļotājs jau uzrakstījis pat grāmatu par aizvadīto gadu Latvijas ekonomiku.