Jauna apņemšanās – sāksim kompostēt

Dzīvot ar citu filozofiju

Komposts ir organisks augsnes uzlabošanas līdzeklis, ko tai pievieno, lai saglabātu un uzlabotu augsnes fizikālās un ķīmiskās īpašības, bioloģisko aktivitāti. Kompostu iegūst no bioloģiski sadalāmiem atkritumiem, tas parasti ir tumšā krāsā ar zemes vai trūdu smaržu.

Kompostēšana ir kontrolēts, aerobs, eksotermisks process, kurā jaukta mikroorganismu asociācija gaisa skābekļa klātbūtnē pārveido organiskos atkritumus par humificētu produktu – kompostu, jaunradīto biomasu un minerālvielām (ūdeni un oglekļa dioksīdu). Mūsdienās kompostēšana ir viena no perspektīvākajām bioloģiski sadalāmo atkritumu pārstrādes metodēm, kas ļauj būtiski samazināt atkritumu daudzumu un iegūt organisku augsnes uzlabošanas līdzekli jeb kompostu.

Tikpat populāra kā kompostēšana šobrīd kļuvusi arī permakultūra. Ko apzīmē šis termins? Tas ir citādāk nosaukts labi aizmirsts vecais. Termins cēlies no angļu valodas permanent culture/agriculture, kas pēc būtības nozīmē – pastāvīga, ilgtspējīga kultūra/lauksaimniecība. Šobrīd to dēvē un saprot arī kā "viedo saimniekošanu". Tā ir resursu saglabāšana, veidojot dažādus kompostus. Jēdzīga pārtikas atkritumu, nopļautās zāles, nobirušo lapu un visa cita, kas spēj sadalīties, pārvēršana derīgā augsnes papildinātājā.

Lai labāk saprastu, kā permakultūras principus un kompostēšanu ieviest savā ikdienā, uzrunājām vairākas ģimenes, kas veiksmīgi piekopj videi draudzīgu dzīvesveidu.

Lielā ģimenē pašsaprotami

Lelde Brikmane ar plašo ģimeni – vīru, trim bērniem, trim suņiem un diviem kaķiem – dzīvo privātmājā Dobeles novadā, kur, gudri saimniekojot, piekopj vairākus permakultūras principus. Taujāta par pārtikas atkritumu mazināšanas centieniem un kompostēšanu, saimniece stāsta: "Apsvērumi veidot kompostu ir praktiski – lielai ģimenei ir daudz atkritumu. Ja es visu mestu miskastē, tā būtu pilna jau divās nedēļās. Šobrīd speciālos līdzekļus ātrākai komposta veidošanai nelietoju, taču esmu domājusi par sliekām. Kaut kādas sliekas tur jau ir, bet, tā kā draugu lokā ir uzņēmēji, kas nodarbojas tieši ar slieku audzēšanu, domāju, ka varētu komposta kaudzi papildināt arī ar šīm sliekām. Tas vēl ir plānā."

Forumos izpētot sīkāk, ko cilvēki izmanto kompostēšanai, redzams, ka dažkārt tie ir arī papīra dvieļi, putekļu sūcēja saturs un viss cits, kas ir organiskas izcelsmes. Taujāta par viņas komposta saturu, L. Brikmane saka: "Kompostā liekam visu organisko, jā, arī putekļu sūcēja saturs. Papīrs gan tur, protams, nenonāk."

Dzīvojot privātmājā ārpus pilsētas, ir vieglāk kompostu veidot, bet sarežģītāk ar citiem zaļās domāšanas aspektiem. "Es, protams, gribētu biežāk iepirkties beziepakojuma veikalos, piemēram, "Ber un sver" Jelgavā, taču tas ne vienmēr ir iespējams. Nav īstas alternatīvas, kā samazināt atkritumu daudzumu, kas rodas no iepakojumiem. Man patīk ideja, kas šur tur ārzemēs izskanējusi par pārtikas iepakojumu no lapām, nevis no plastmasas, bet tur, cik dzirdēts, idejas autorei grūti piesaistīt investīcijas ražošanas uzsākšanai. Kaut kas līdzīgs redzēts arī citur, bet kopumā līdz tam vēl jāaug," saka mūsu sarunas biedrene.

Runājot vēl par saprātīgu saimniekošanu, L. Brikmane saka: "Cenšos izmantot visu pārtiku, lai komposta kaudzē nonāktu pēc iespējas mazāk pārpalikumu. Tāpat kā, piemēram, no zivīm izmantoju visas to daļas, tā arī no dārzeņu mizām vāru buljonu. Lai stiprinātu telpaugus ar uzturvielām, izmantoju ūdeni, kurā novārīti kartupeļi. Tā vienkārši netiek izmestas arī olu čaumalas. Tās sablendēju kopā ar banānu mizām un izmantoju istabas augu un puķu mēslošanai. Maltas un blendētas olu čaumalas kā kalcija avots nonāk arī suņiem vārītajās putrās. Šie vienkāršie un praktiskie padomi ir viegli ieviešami jebkurā mājsaimniecībā."

Nav speciālu konteineru

Arī Jelgavā dzīvojošā Bulu ģimene jau labu laiku savā ikdienā cenšas ievērot zaļā dzīvesveida principus, ne tikai šķirojot atkritumus, bet arī kompostējot pārtikas pārpalikumus. Kerolaina Bula stāsta: "Mēs sākām kompostēt jau pirms pāris gadiem, jo tad bija modies tāds vides aktīvisms, īpaši tas bija jūtams sociālajos tīklos. Arī mēs domājām par to, kā samazināt savu saražoto atkritumu daudzumu. Dzīvojam daudzdzīvokļu namā. Skatoties, cik daudz atkritumu katru dienu krājas gan tieši pie mūsu mājas stāvvada, gan pie apkaimes konteineriem, sākām ar vīru par šo tēmu vairāk domāt. Mēs jau tolaik centāmies pārtiku pirkt tur, kur tā netiek iesaiņota daudzās plastmasas kārtās – pārtiekam no tirgus labumiem. Plastmasa mūsu mājās nebija problēma jau tolaik, jo pie mums darbojās princips "izmazgā/pāršķiro". Starp citu, šo ļoti izsmeļoši var apgūt un izprast, skatoties dokumentālās filmas par atkritumu šķirošanas kultūru Japānā, kur tā ir pilnīga norma. Tieši Japānā arī kompostēšana cilvēku ikdienā visātrāk nostiprinājās. Tā arī mēs savā mājā ieviesām komposta spaini. Visi organiskie atkritumi, kurus nu nekādi vairs nevar izmantot, nonāk šajā spainī. Sākotnēji, būdami pret plastmasu, vēlējāmies šim nolūkam izmantot metāla spaini, bet veikalos tādu, kā gribējām, neatradām, kaut gan meklējām gan. Tad arī sapratām, ka kompostēšanai labāk izmantot plastmasas spaini, to ir vieglāk kopt un mazgāt. Uzreiz jāsaka, ka šajā visā procesā nav ne nepatīkamu smaku, ne neglīta skata. Netālu no mūsu mājām ir konteiners dārza atkritumiem, kurā nonāk arī mūsu komposta spaiņa saturs."

Skaidrs, ka kompostēšana un pārdomāta pārtikas atkritumu utilizēšana, dzīvojot daudzdzīvokļu mājā pilsētā, ir iespējama šiem mērķiem paredzētu konteineru pieejamības dēļ. Taču šādi konteineri nebūt nav visur, līdz ar to arī pārtikas atkritumu utilizēšana mūsu valstī vēl ir "bērna autiņos". Pat ja cilvēks vēlas ieviest savā mājsaimniecībā komposta trauku, to nav, kur tālāk izbērt. Pašvaldībām noteikti derētu par šo jautājumu padomāt.

"Mazdārziņš" no pārpalikumiem

Atgriežoties pie katras mājsaimniecības soļiem pārtikas atkritumu mazināšanas jomā, K. Bula saka: "Domājot tālāk, kā vēl vairāk samazināt atkritumu daudzumu, kas nonāk kompostā, esam ieviesuši vēl dažus noderīgus paradumus. Gatavojot maltītes, tos produktus, kurus uzreiz visus neizmanto, piemēram, kādu ķirbi vai puravu, sagriežu mazākos gabalos un lieku saldētavā, lai nākamajās ēdienreizēs izlietotu kādiem krēmiem, mērcēm. Otrs, ko varu ieteikt un ko paši praktizējam, – nemest ārā dārzeņu mizas. Kad dārzeņi nomazgāti un nomizoti, mizas lieku saldētavā, lai, uzkrājot vairāk, no tām varētu izvārīt dārzeņu buljonu. Tas varbūt izklausās diezgan radikāli, taču pat tad, ja šo buljonu nelieto pārtikā, tas ir pilns ar noderīgām minerālvielām, un ar to, protams, vispirms atdzesētu, var laistīt istabas augus un puķes. Trešais mazais paradums ir augus un dārzeņus, kam nogrieztas saknes, bet vēl palicis kaut kas, kas spēj dzīt asnus, iestādīt savā nelielajā "mazdārziņā" uz palodzes. Tā man šobrīd atkal sazēluši puravi, kurkuma, ingvers. Nogriezto auga daļu ieliekam ūdenī, līdz tā izdzen jaunu sakni. Tad iestādām kastē, kurā, starp citu, ir arī pa kādai sliekai, tātad neliels komposts veidojas arī šeit. Tas ir labs veids, kā no principā jau savu dzīvi beigušajiem pārtikas produktiem iegūt vēl derīgu un lietojamu labumu."

Saprātīgi saimniekojot un domājot par cēloņsakarībām savās ikdienas darbībās, ikkatrs var dot kaut nelielu, tomēr kopumā noderīgu ieguldījumu vides uzlabošanā. Permakultūras entuziasti pauž, ka tā ir sava veida vieda filozofija. Ja grib, tās principus var piekopt visur – gan laukos, gan lielpilsētas dzīvoklī uz balkona.

Bulu ģimene piekopj videi draudzīgu dzīvesveidu un iekļauj savā ikdienā permakultūras principus. Foto no personīgajiem arhīviem

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.