Ja sevis nav žēl
Darba drošība ir tēma, kas ik pa laiciņam uzpeld virspusē. Lielākoties tad, kad sanācis kāds nelaimes gadījums ar letālām sekām. To tad nu čakli izčūpstina mediji visos iespējamos rakursos. Bet cik daudz ir reižu, kas neparādās nevienā Valsts Darba inspekcijas atskaitē, jo sanācis vien kāds mazs misēklis darbā, kuru varbūt pēc pāris dienām pats cietušais nemaz vairs neatceras. Jo laimīgs var katru rītu saviem kolēģiem, piemēram, kādā mazā galdniecībā sniegt roku sveicienam ar pavadvārdiem: še pieci! Nevis četri vai trīs... Arī tā gadās. Un spēcīgs garā ir tas mans labs paziņa, kurš aizpērn, rādīdams savu kaklā pakārto roku, atļāvās pajokot, ka traģiskajā negadījumā esot arī labā ziņa — tagad līdz mūža galam viņam nākšoties tikai 18 pirkstiem nagus griezt...
Iepriekšējā dzīvē man sanāca strādāt darbu, kur darba drošības tehnikas noteikumi bija svēta lieta. No regulārām apmācībām līdz pat it kā birokrātijai ar veselu šņorgrāmatu, kurā nācās ik nedēļu dabūt parakstus par drošības tehnikas ievērošanu no darbu veicējiem. Ja nu, nedod Dies, kas tomēr ar kādu darba darītāju viņa darba vietā notiek...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv