Gružu kalnu augstums ir mūsu pašu ziņā

Atbildība uz pašvaldībām

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā bija ap 500 lielāku un mazāku izgāztuvju, kur nokļuva viss, kas vairs nebija vajadzīgs, ko nevarēja nodot otrreizējai pārstrādei. Pamazām vien izveidotā atkritumu apsaimniekošanas sistēma ļāva cīnīties ar šiem atkritumu kalniem, un liela nozīme bija gan konkrētām iniciatīvām, gan likumdošanas izmaiņām. Latvijā šo jomu reglamentē vairāk nekā 40 normatīvo aktu.

Lai valstī maksimāli īsā laikā panāktu pozitīvu attīstību atkritumu apsaimniekošanā, izveidojot vides prasībām atbilstošu atkritumu apglabāšanas infrastruktūru, efektīvi izmantotu pieejamos vietējos resursus un piesaistītu Eiropas Savienības fondu līdzekļus, izstrādājot atkritumu apsaimniekošanas valsts plānu 2006.–2012. gadam, tika noteikts, ka Latvijā jāveido desmit atkritumu apsaimniekošanas reģioni un jāierīko desmit lieli poligoni, ņemot vērā ekonomiskās analīzes. Viens no rādītājiem bija iedzīvotāju skaits reģionā, ko apkalpo viens poligons. Par to, kur atradīsies atkritumu poligons, vienojās pašvaldības.

"Pašvaldības savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu. Tas tiek darīts atbilstoši valsts un reģionālajiem atkritumu apsaimniekošanas plāniem. Pašvaldības ar saistošajiem noteikumiem reglamentē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā, nosakot teritorijas dalījumu zonās, prasības atkritumu savākšanai, pārvadāšanai, pārkraušanai un uzglabāšanai, sadzīves atkritumu savākšanas reižu biežumu, kā arī kārtību, kādā veicami maksājumi par atkritumu apsaimniekošanu. Tās arī atbildīgas par atkritumu dalītu vākšanu. Ar šo funkciju pašvaldības tiek galā. Atbalstu, ka pašvaldības veido savus uzņēmumus atkritumu apsaimniekošanai, jo tā ir pašvaldības funkcija – savākt un noglabāt atkritumus. Šķirošanas pakalpojumu, arī savākšanu, var veikt privātie uzņēmēji, bet atbildība paliek pašvaldībām. Infrastruktūrai jāpieder pašvaldībām, lai, mainot atkritumu apsaimniekotāju, tā nebūtu jābūvē no jauna. Par to jau samaksā atkritumu ražotāji," viedokli pauž Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāja padomniece Sniedze Sproģe. Viņa atzīst, ka reģionos infrastruktūra attīstīta nevienādi, arī pakalpojumi iedzīvotājiem visur nav līdzvērtīgi. "Bija laiks, kad līdzekļi par atkritumu savākšanu un infrastruktūras veidošanu bija pieejami komersantiem, bet ne pašvaldībām. Tas nozīmē, ka par publiskiem līdzekļiem radītu infrastruktūru izmanto privātais uzņēmējs un gūst peļņu," vērtē S. Sproģe un uzsver, ka šī apsvēruma dēļ uzskata – atkritumu apsaimniekošanai jāveido pašvaldību organizācijas.

Nav redzams viss cikls

Lai mēs nenoslīktu pašu radītu atkritumu kalnos, kas veidojas ik dienu, atkritumu savācējmašīnām no mājām savācot to, ko esam izmetuši, vienīgais, ko lietas labā var darīt, ir samazināt saražoto sadzīves atkritumu daudzumu. Valsts, saskaņā ar Eiropas Komisijas noteikto mērķi, pildot ES regulu, apņēmusies līdz 2020. gadam samazināt poligonos noglabājamo mājsaimniecības atkritumu daudzumu uz pusi, savukārt bioloģiski noārdāmo atkritumu (pūstošo atkritumu, pārtikas atlieku) daudzumu līdz 35% no 1995. gadā apglabāto bioloģiski noārdāmo atkritumu daudzuma. Sagatavot otrreizējai izmantošanai un pārstrādei valsts apņēmusies vismaz 50% (pēc svara) mājsaimniecības atkritumos un citās līdzīgās atkritumu plūsmās esošos papīra, metāla, plastmasas un stikla atkritumus.

"Valsts ir apņēmusies ES normas, bet tās nevar izpildīt, ja nezinām patieso situāciju, un to savukārt nevaram izprast un analizēt, ja salīdzināšanai nav pilnas sistēmas datu. Neesam izanalizējuši pilnu ciklu no savākšanas līdz pārstrādei. Pašvaldības nevar izkontrolēt no dabas resursu nodokļa atbrīvotos darbus. Vai viss tiešām tiek nodots pārstrādei, vai krājas laukumos? Lielais jautājums – ko vajag pārstrādātājam, un ko norakstām uz pārstrādi tikai ar pavadzīmēm," pārdomās dalās S. Sproģe un uzsver, ka tas ir drīzākajā laikā darāmais – gūt skaidrību, kas un kā notiek visā atkritumu apsaimniekošanas ciklā.

Vai piesārņotājs samaksās?

Dabas resursu nodoklis, ko maksājam, palīdz īstenot principu "piesārņotājs maksā". Reizē tas arī stimulē atkritumu ražotāju radīt mazāk atkritumu, par ko jāmaksā, tad arī mazāk būs jānoglabā poligonā. Tā ir valsts politika – palielinot nodokli, sadārdzinot atkritumu apsaimniekošanu, motivēt iedzīvotājus un uzņēmumus šķirot atkritumus. Šogad sadzīves atkritumiem un ražošanas atkritumiem, kas nav uzskatāmi par bīstamiem, nodokļa likme par tonnas apglabāšanu ir 25 eiro, 2018. gadā tie būs 35 eiro, 2019. gadā – 43 eiro un 2020. gadā jau 50 eiro. Jautājums, kā likmes palielināšanu jutīs iedzīvotāji un vai tā motivēs iedzīvotājus rūpēties par atkritumu šķirošanu. Vai visi atkritumu apsaimniekotāji piedāvās cilvēkiem tādu šķiroto atkritumu savākšanas sistēmu, ka tā būs viegli izmantojama, saprotama un iedzīvotāji jutīs labumu no atkritumu šķirošanas.

"Protams, cilvēki grib par atkritumu savākšanu maksāt iespējami mazāk, gribētu, lai par to vispār nebūtu jāmaksā, bet tā nebūs. Jāmācās salīdzināt cenas un sniegtā pakalpojuma kvalitāti, jāsaprot arī, ka zemākā cena nekad negarantē tādu pašu pakalpojumu, kādu to saņemam par augstāku maksu. Arī dalītā atkritumu savākšana maksā," uzsver S. Sproģe. Centrālās statistikas pārvaldes apkopotā informācija rāda, ka tēriņi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu vienam iedzīvotājam ir 0,7% no visiem privāto mājsaimniecību patēriņa izdevumiem.

Par tarifiem parasti ir visplašākās diskusijas. Regulators atbilstoši ekonomiski pamatotām izmaksām apstiprina vienīgi sadzīves atkritumu apglabāšanu atkritumu poligonos, bet citas ar sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu organizēšanu un uzraudzību saistītās darbības ir pašvaldību kompetencē.

Foto – Marta Martisone-Kaša