Gara vilkšana un knapa būšana

Ar šo darbiņu ceļu racēji, zemes urbēji — horizontāli! — un trubu pa šosejas apakšu cauri vilcēji tika galā burtiski pāris dienās, tāpēc šo objektu nav vērts tālāk iztirzāt. Toties pašā Valmieras centrā bija tāda rakšanas vieta, kurā, kā mēdz teikt klasiķi, laimīgie strādātāji stundas, dienas, nedēļas, pat mēnešus jau bija aizmirsuši skaitīt! Tā kā viss notika zinātkāro garām staigājošo un braucošo valmieriešu, kā arī visu iespējamo pilsētas caurbraucēju acu priekšā, tad publikā ātri vien radās jautājumi: kas tad īsti tādā noguruša gliemeža cienīgā ātrumā top Rīgas un Andreja Upīša ielas krustojumam blakus iepriekš bijušā auto stāvlaukuma vietā? Darbu nepiespiesti rāmais plūdums liecināja, ka te paredzēts kaut kas patiešām nopietns. Protams, neviens jau nedomāja, ka te varētu tapt kaut kas lokālam kosmodromam līdzīgs, tādā gadījumā viss būtu no sāniem un no augšas nosegts ar necaurspīdīgu tentu, lai neviena naidnieka acs pat nojaust nevarētu būves specifiskās lietas. Tā kā visu darba fronti no ielas atdalīja vien ierasti šķidrā sēta, viss iekšpusē (ne)notiekošais bija kā uz delnas! Daži procesa vērotāji no auto lietotāju aprindām Miķelim ieminējās, ka šajā zemes pleķī būšot daudzstāvu auto stāvvieta, citi — tie, kas ik rītu ar bažām met skatus austrumu virzienā — ar zināmu gandarījumu sprieda, ka darbu ilgums un dziļā rakņāšanās liecinot par kāda NATO vajadzībām domāta helikopteru sēdlauciņa būvi. Vēl trešā interesentu daļa, latvju senvēstures fani, priecājās, ka beidzot ilgi un mokoši meklētā Beverīna atrasta pašā Valmieras viducī: tāpēc rakumi tik ilgi vaļā stāv, kamēr vēsturnieki visu smilti pa šķipsniņai vien caurskatīs...