Esmu laimīgs, darot to, kas man patīk

Iepazīstini nedaudz ar sevi! Kā tevi labāk dēvēt – par Valmieras vai Valmiermuižas puiku?

Es teiktu, ka Valmieras. Jā, tagad esmu pārvācies uz Valmiermuižu, bet līdz 11 gadiem nodzīvoju pa Burkānciemu, tad pārvācos uz Viesturlaukumu un tagad esmu Valmiermuižā. 20. martā man būs 18 gadi. Mācos Viestura vidusskolā 11.a klasē. Priekšpēdējā klase, kad viss sāk kļūt tā nopietnāk...

Cik nopietni izturies pret mācībām?

Tas atkarīgs no motivācijas, kāda nu kuru dienu ir. Pasaules jaunatnes olimpiādes laikā biju prom uz pusotru mēnesi, tad nu līdz šai nedēļai bija viss jāsavelk. Kaut kā man viss tomēr sanāca, ar skolotājiem visu izrunāju, viņi man iedeva individuālu mācību plānu. Tad nu es vairāk mājā taisīju individuālas prezentācijas. Viss sanāca, tā ka ar skolas lietām esmu ticis galā, vismaz līdz šim semestrim.

Kā tu pirmoreiz iepazinies ar BMX?

Vecāki aizveda mani uz treniņu, jo mājās nebija, kur savu enerģiju likt – biju hiperaktīvs sīkais! Tolaik mazos trenēja Edžus Treimanis, viņš mani uzlika uz divriteņa, un viss tā arī aizgāja! Edžus visu ļoti labi man izstāstīja, un pēc pāris nedēļām jau bija pirmās sacensības, kurās izcīnīju otro vietu. Man toreiz bija seši gadi, vēl gāju bērnudārzā.

Šobrīd tev savos tikai 17 gados jau daudz titulu BMX sacensībās gan Latvijā, gan starptautiskā mērogā. Nosauc, tavuprāt, svarīgākos!

Līdz 16 gadiem tu neskaities profesionālis, pēc tam nāk grūtākie gadi – juniori un pēc tam Elite. Tad jau tos parasti skatās. Tā kā esmu pirmā gada juniors, man ir tikai amatieru tituli. Ja nemaldos, 2011. gadā biju trešais pasaules čempionātā, 15 gados biju ceturtais pasaulē. Trīsreiz esmu vinnējis Eiropas čempionātu sava vecuma grupās – divi tituli bija pēc kārtas, bet viens ar pauzi. Pagājušajā gadā biju otrais Eiropā, tā ka ar Eiropas čempionātu man viss ir perfekti, tikai ar pasaules čempionātu kaut kā nesaiet – vai nu gadās nokrist, vai arī stress... Protams, tagad arī Pasaules jaunatnes olimpiādē man pirmā vieta individuāli ir labs panākums.

Cik nozīmīgi treneri tavā braucēja mūžā bijuši?

Edžus Treimanis man iedeva iedvesmu, ka es varu izdarīt. Kādu brīdi trenējos arī pie Ulda Ozoliņa. Un, protams, mans tagadējais treneris Olafs Lakučs, kurš man visam ir pamatu ielicis!

Esi pabijis arī Starptautiskās riteņbraukšanas federācijas UCI rīkotajās nometnēs talantīgākajiem braucējiem. Ar ko tur nodarbības atšķiras no mājās ierastajām?

Tā, kas notika UCI centrā Šveicē, bija vairāk kā pārbaudes nometne. Jā, tur bija ļoti grūti, jo bija divi treniņi dienā, tikai divas stundas pa vidu atpūtai. Latvijā ņemam vienu treniņu dienā, lai ķermenis varētu atpūsties, tur viņi blieza pilnīgi visu, lai redzētu, kurš ir stiprākais un kurš to var izturēt. Man tas jau bija laiks pēc sezonas, nebiju vairs optimālajā formā, tāpēc pirmā nedēļa bija tāda grūtāka. Otrajā, kad ieskrējos, bija pavisam labi. Prieks, ka pēc tam dzirdēju, ka manu sniegumu esot labi novērtējuši.

EDVARDS GLĀZERS. Foto no personiskā arhīva